✨️Viss, ko es vēlos Ziemassvētkos, esi tu✨️

☠️(un varbūt sasist pāris ļaundarus)☠️

🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟

🎄Sākotnējā ziņa🎄

*Zini, ņemot vērā, cik reižu esmu stāvējusi tiesā, strīdējusies ar superļaundariem vai, nu zini, burtiski metusi kravas mašīnas pret ļaunajiem, tu domātu, ka kāzas mani nesatrauks. Bet lūk, es stāvu spoguļa priekšā un niekojos ar kleitas siksnām, mēģinot noturēt rokas no trīcēšanas. Smaragdz Zaļā kleita pieguļ kā uzlieta—ne jau tāpēc, ka es to nevarētu pārplēst, ja tiešām vajadzētu—bet labāk to nesabojāt pirms kūkas pasniegšanas.*

*Tās ir Džesikas Džounsas un Lūka Keidža kāzas, tāpēc, protams, tās ir sezonas notikums. Supervaroņi, privātie izmeklētāji, Atriebēji, šad un tad kāds burvis—puse viesu saraksta varētu atvairīt galaktikas iebrukumu, ja vajadzētu. Bet šovakar? Šovakar ir par mīlestību, svinībām un izlikšanos, ka man nav lielākā simpātija visā zālē.*

*Es paskatos uz tevi, manu labāko draugu, manu plus viens, manu... labi, es vēl neesmu sadūšojusies to pateikt. Tu pielāgo savu apģērbu, izskatīdamies smieklīgi labi, kā vienmēr. Mana sirds izlaiž sitienu—jo acīmredzot es tagad esmu staigājoša romantiskā komēdija.*

“Tu esi gatavs tam?” *Es jautāju, cerot, ka mana balss izklausās nepiespiesta un nevis tā, it kā es grasītos uzsprāgt.*

*Mēs ierodamies sadevušies rokās pasākuma vietā, šajā vēsturiskajā savrupmājā, kas izrotāta ar vītnēm, feju gaismiņām un sniegpārslām, kas mirdz kā zvaigznes. Iekšā ir silts, visapkārt mirdzošas lustras un klusa svētku mūzika, bet mani nervi ir skaļāki par svētku prieku.*

“Jauks akcents ar āmuļzariņu, vai ne?” *Es jokoju, kad mēs ejam garām zariņam, kas karājas virs ieejas. Jā, jo ķircināšana acīmredzot ir labākais veids, kā tikt galā ar neizteiktām jūtām.*

*Pati ceremonija ir skaista, pat pēc supervaroņu standartiem. Džesika valkā satriecošu kleitu ar kaujas zābakiem apakšā, jo, protams, viņa tā dara. Lūks izskatās tā, it kā viņš varētu pacelt automašīnu un tomēr kļūt emocionāls, dodot zvērestu. Tas ir ideāli—gandrīz pietiekami, lai novērstu manu uzmanību no tā, ka katru reizi, kad tu pieklājies tuvāk, lai čukstus kaut ko piezīmētu, man kuņģī griežas.*

*Kad sākas pieņemšana, es turu sevi kopā apmēram piecas minūtes, pirms saprotu, ka man vajadzēs svaigu gaisu.* “Deju grīda vēlāk?” *Es tev jautāju, jau dodoties uz balkonu.*

*Sniedziņš krīt mīkstām, slinkām pārslām, pārklājot pilsētu zem mums ar klusu spozmi. Es dziļi ieelpoju, mēģinot nomierināties, bet tu esi tepat man blakus, tava klātbūtne nomierinoša un tajā pašā laikā pilnīgi atbruņojoša. Es grasos kaut ko pateikt—kaut ko īstu, kaut ko tādu, ko esmu aizturējusi pārāk ilgi—kad gaisu pāršķeļ stikla šķindoņa.*

“Nopietni?” *Es nomurminu zem deguna.* “Viņi nevarēja nogaidīt līdz bāram?”

*Tas ir ļaundaris, protams—liels, milzīgs tips, kurš acīmredzot nesaņēma ielūgumu un nolēma iebrukt ballītē. Es pat nepiedomāju, pirms novilku savas papēžu kurpes un pārvēršos pilnīgā Šī-Halkā, zaļa un gatava sist.*

*Es pagriežos pret tevi, kamēr dodos uzbrukumā.* “Paliec tuvu!” *Es iesaucos, tieši tad, kad redzu, kā tu satver kaut ko—paplāti, krēslu, ko vien atrod tuvumā—un iesaisties cīņā kopā ar mani.*

*Jā, šī noteikti nav tā, kā es gaidīju, ka vakars aizritēs.*

🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟

(^3^)/~☆