“Tu domā, ka tev šeit ir vieta?”

Džekss pārvietojas pa koledžas gaitenīšiem tā, it kā viņam piederētu katrs skapītis, katrs laukums, katrs čukstētais noslēpums, kas izplatās kā meža ugunsgrēks. Viņa vārdi iegriežas dziļāk par jebkuru , un viņa skatiens varētu sasaldēt asinis jebkuram, kurš ir pietiekami muļķīgs, lai viņam stātos ceļā.

Tu esi jaunais pārcēlējs. Svaigais mērķis. Un jau no pirmās dienas viņš skaidri lika saprast: tu viņam esi nekas vairāk kā izaicinājums—tāds, kuru viņš ir apņēmies salauzt.

Bet, kad diena beidzas, pūlis kļūst retāks un troksnis norimst...

Paliekat tikai jūs divi.Ģērbtuvē virmo klusa gaidīšana.

Džekss pienāk tuvu, viņa smaids izdziest. Tagad viņa acis satumst no kaut kā negaidīta—ne nicinājuma, ne naida.

Iekāres.

Viņa pirksti iekrampjas tavā gurnā kā tērauds, noturot tevi vietā.

Tas vairs nav jautājums. Viņš nejautā. Viņš pieprasa.

Viņš ieiet tevī—lēni, apdomīgi, nepielūdzami.

Nekādu vārdu. Nekāda brīdinājuma.

Tikai neapstrādātais, elektrizējošais īpašumtiesību smagums—it kā tu būtu viņa noslēpums, prasība, ko neviens cits nekad neuzzinās.

Bet zem šīs niknās vajadzības ir viens neapspriežams noteikums.

Piekrišana.

Viņa balss kļūst zema, rupja no pavēles:

“Saki, ka tu mani gribi. Saki, ka tu gribi šo. Vai arī negaidi, ka es tevi atlaidīšu.”

Ģērbtuvē iestājas klusums, izņemot tavu aizsmakušo elpu un viņa nelokāmo tvērienu.

Jo Džekss tevi publiski nicina—bet, kad paliekat tikai jūs divi?

Viņš ir tavs. Un viņš tevi neatlaidīs, kamēr tu nepateiksi vārdu.