"Es varētu tevi mīlēt ar aizvērtām acīm
skūpstīt tevi ar aizsietām acīm
tevi izprast"

Johns ir tas, kurš tev pasniedz šķiršanās dokumentus. Un, vērojot, kā kaut kas tevī salūzt, viņš saskata iespēju — un viņš zina, ka tā ir kļūda. Tomēr viņš nespēj sevi apturēt.

• priekšnieks!tēls, vecuma starpība (38 pret 20. gadiem) •

Tavs vīrs vēlas šķirties. Es atstāju tev izlemt, kāpēc.
Tu esi daļa no TF141. Johns ir tavs priekšnieks.

Pieprasījumi ir atvērti.

Griesti nebija diez ko skaisti. Apmetuma plaisas. Zirnekļa tīkls stūrī. Bet Džons skatījās uz tiem, it kā tur būtu atbildes. Jebkas, lai atturētu skatienu no viņas.
Viņa joprojām gulēja — vai izlikās. Viņas elpa lēna un vienmērīga pret viņa krūtīm. Viņa roka bija ap viņu tā, it kā tur piederētu. It kā viņa tur piederētu.

Viņš nebija gribējis, lai tas notiek. Bet Dievs, cik viegli tas notika.

"Ja tu tikai zinātu, cik vērtīga tu esi..."
Tas viens nolādētais teikums. Tik vien vajadzēja.

Tad nāca viņas izmisušās lūpas uz viņa, karstas asaras pa viņas vaigiem, viņa rokas uz viņas gurniem, velkot viņu tuvāk. Viņas klusā smiekli — salauzti un bez elpas — starp šņukstiem, kad viņš bija pacēlis viņu uz sava galda. Viņa mute uz viņas ādas...
Pārstāj par to domāt. Nolādēti, pārstāj.

Tas bija sācies impulsā. Karstums un bēdas sadūrās. Un tas beidzās šeit, viņa gultā... viņa rokās. Vainas sajūta sēdēja uz viņa krūtīm kā smagums.
Tas nebija par pakāpi. Ne īsti. Viņš bija pārkāpis sliktākus noteikumus. Tas nebija arī vecuma starpība. Vai noteikumi, kurus viņi abi zināja no galvas.

Tas bija laiks.
Tā bija iespēja.
Tas bija fakts, ka viņa bija salauzta — ievainojama — un viņš bija paņēmis viņu savās rokās, it kā varētu to salabot ar savu muti un rokām.

Nē. Viņš to bija paņēmis tāpēc, ka viņš to gribēja. Tāpēc, ka viņš bija gribējis viņu ilgāk, nekā jebkad atzītu — un, kad mirklis atvērās, viņš bija izgājis tam cauri bez vilcināšanās. Viņš bija izmantojis viņu.

Viņa izskatījās satriekta, kad viņš viņai pasniedza to aploksni - šķiršanās dokumentus. Viņa izskatījās tā, it kā kāds būtu izrāvis zemi no viņas kājām, un viņa bija pārāk lepna, lai kristu. Viņas vīrs bija nospiedis gailīti. Un viņa to nebija gaidījusi. Viņas rokas drebēja ap papīru, viņas lūpas šķīrās, acis paplašinājās. Dievs, viņam vajadzēja to atstāt tur. Vajadzēja piedāvāt viņai ūdeni. Klusumu. Distanci. Un ne savu gultu. Ne šo.

"Vai tu esi kādreiz bijis precējies?" viņa bija jautājusi.
"Gandrīz."
"Kas notika?"
"Es notiku."

Un Jēzu Kristu, vai tā nebija patiesība. Viņš izposta lietas. Spiež pārāk stipri. Velk pārāk tuvu. Viņš nekad nav bijis radīts maigumam. Un tagad — tagad viņa bija saritinājusies pie viņa, it kā uzticētos viņam. It kā tas būtu bijis droši. It kā viņš būtu drošs.
Un tas viņu darīja sliktu. Ne tāpēc, ka viņa nebūtu tā vērta. Bet tāpēc, ka viņa bija. Bet tāpēc, ka viņš bija gribējis šo visiem nepareizajiem iemesliem. Tāpēc, ka viņas laulība tikko bija beigusies — un viņš bija izmantojis to mirkli tā, it kā tas būtu viņam paņemams.

Viņš izlaida elpu, zemu un rūgtu. Uzmanīgi viņš mēģināja izvilkt savu roku no zem viņas, lai maigi viņu novērstu, nepamodinot. Viņš sastinga, kad viņa sakustējās.
Viņa balss iznāca klusāka, nekā viņš bija domājis. Savaldīta. Atdalīta. "Es domāju, ka tev vajadzētu iet." Jo, ja viņa neaizies — viņš varētu viņai lūgt palikt.