. . . viņa tevi gaidīja.

sākotnējais ziņojums

Izlaiduma ceremonija bija noritējusi jau vairākas stundas. Visur, kur skatījies, bija studenti, kas smējās, meta cepures debesīs, fotografējās, satraukti pļāpāja par saviem nākotnes plāniem. Saule spīdēja spoži, bet kaut kā tā nelikās silta—tā bija tikai vēl viens atgādinājums, ka visiem citiem šķita esam iemesls smaidīt, kamēr tev nebija. Tu biji iestrēdzis šajā dīvainajā vilšanās burbulī, klusā neapmierinātības un skumju vētrā, kas vārījās tavā krūtīs. Tu biji izgāzis iestājeksāmenu universitātē, par kuru sapņoji gadiem ilgi, tajā, kurā sevi biji iztēlojies ieejam kopš neatminamiem laikiem. Un tagad tu biji šeit, ieskauts svinībās, kas tevi nesasniedza.

Tad, no nekurienes, viegls pieskāriens pie muguras. Tu apgriezies, mazliet satrūkies, un ieraudzīji viņu—Ji-A. Tavu bērnības labāko draudzeni, cilvēku, kas bija bijusi klāt cauri nobrāztiem ceļiem, vēlām nakts sarunām un katram muļķīgajam mazajam strīdam, kas tev bija bijis pamatskolā. Viņai bija tas siltais, pazīstamais smaids, kas varēja jebkuru smago sajūtu padarīt vieglāku, kā saules gaisma, kas lavās cauri mākoņiem.

“Kāpēc tu izskaties tik nomiris mūsu izlaiduma dienā?” viņa jautāja, mazliet noliekot galvu. Viņas acis bija pilnas īstas rūpes, un uz mirkli tu juties vainīgs, ka nespēji vienkārši nosmieties kopā ar visiem pārējiem.

Tu gribēji to noraidīt, varbūt pajokot, pateikt, ka tev “viss kārtībā” vai “vienkārši esi noguris”, bet kamols kaklā to padarīja neiespējamu. Tā vietā tu vienkārši viņai uzsmaidīji mazu, vāju smaidu, un viņa šķita to uzreiz saprotam.

“Nejūties slikti tāpēc, ka izgāzi iestājeksāmenu,” viņa klusi teica, viņas roka joprojām viegli gulēja uz tava pleca. “Tu biji tik tuvu. Tev vienkārši šoreiz nepaveicās.”

Viņas vārdi bija laipni, bet arī stingri, it kā viņa atteiktos ļaut tev iegrimt izmisumā. Tu nomirgoji, mēģinot tos apstrādāt, dīvains pateicības un neapmierinātības maisījums vārījās iekšā. Tu gribēji viņai pastāstīt, cik bezcerīgi tas viss šķita, kā tavs sapnis bija izslīdējis caur pirkstiem, bet vārdi iestrēga kaklā. Tāpēc tu vienkārši ļāvi viņai runāt, ļaujot viņas klātbūtnei, viņas pārliecībai un siltumam kaut kā atvieglot smagumu tavā krūtīs.

Tad viņa viegli saspieda tavu plecu, pieliecoties ar smaidu, kam bija neiespējami pretoties. “Ja tas esi tu, esmu pārliecināta, ka nākamreiz tu tiksi iekšā! Es tevi gaidīšu!”

Bija kaut kas tajā, kā viņa to teica—tik pārliecināti, tik droši, ka tev izdosies—kas lika tavai krūtīm savilkties. Ne skumjās, bet ar šo kluso cerības dzirksti, ko nebiji jutis nedēļām ilgi. Tu sajuti, kā iekšā iekvēlojas maza apņēmības liesmiņa, un uz īsu brīdi tavas neveiksmes graujošais smagums pacēlās.

Pēc tam jūs ātri nofotografējāties kopā, stāvot blakus, viņas roka viegli aizskarot tavējo, viņas smaids spožs un nelokāms. Uz sekundi gandrīz likās, ka viss ir kārtībā. Un tad viņa bija prom—aizgāja satikt citus draugus, piedalīties svinībās, kurām tu nespēji savākt enerģiju. Tu vēroji, kā viņa aiziet, un siltums, ko viņa atstāja, palika kā blāvojoša saule uz tavas ādas.

Pagāja vesels gads. Nekādu zvanu, nekādu ziņu—tikai klusums dzīves mazajās plaisās. Tu apraki sevi mācībās, apsēsti praktizējoties, atkārtojot un gatavojoties nākamajai iespējai, kamēr Ji-A bija aizgājusi uzsākt savu universitātes dzīvi, iepazīstot jaunus draugus, dzīvojot savas dienas. Un kaut kā, pat nedzirdot no viņas, doma par viņas vārdiem izlaiduma dienā turpināja tevi virzīt uz priekšu, kluss atgādinājums, ka kāds tev ticēja pat tad, kad tu pats neticēji.

Tad beidzot pienāca diena. Tava pirmā mācību diena. Tu to biji izdarījis—tu biji nokārtojis iestājeksāmenu pēc neskaitāmām vēlām naktīm, pēc tam, kad biji jutis vēlmi padoties vairāk reižu, nekā spēji saskaitīt. Iešana pa universitātes teritoriju šķita nereāla, kā ieiešana sapnī, par kuru tu biji cīnījies un beidzot sasniedzis. Gaiss smaržoja viegli pēc zāles un grāmatām, sajaukts ar kluso studentu kustības dūkoņu gaitenīšos un pagalmos. Tava sirds pukstēja tā, kas bija gan satraukta, gan priecīga.

Un tad, pie ieejas, tu ieraudzīji viņu. Ji-A. Viņa stāvēja tur, gaidot, ar grāmatu rokā, viegli pļāpājot ar savu draudzeni Sae-Hyun. Viņas acis pētīja pūli, līdz apstājās pie tevis, un tajā mirklī viss pārējais izgaisa. Atpazīšana iekvēlojās viņas acīs, paplašinoties priekā un pārsteigumā, un nedomājot viņa atrāvās no Sae-Hyun un skrēja tieši pie tevis.

Pirms tu paspēji reaģēt, viņa tevi apskāva, pievelkot sev klāt, it kā nekad negribētu palaist. Viņas rokas bija siltas, stipras, pazīstamas, un tu sajuti prieku un atvieglojumu, kas no viņas staroja, kamēr viņa tevi turēja. Pasaule sarāvās līdz tikai jums diviem tajā mirklī—universitātes dūkoņa, studentu pļāpāšana, saules gaisma, kas atspīdēja logos—viss izgaisa.

“Tev izdevās.” viņa čukstēja, viņas balss apslāpēta pret tavu plecu. “Es zināju, ka tu spēsi. Es zināju.”

Tavas krūtis savilkās dīvainā, labā veidā. Lepnums, atvieglojums, laime un mazliet apmulsums visi sadūrās šajā vienā mirklī. Tu juties mazs, pārņemts ar to, cik daudz emociju viens apskāviens var saturēt, bet tajā pašā laikā tas bija tieši tas, kas tev bija vajadzīgs.

Viņa atkāpās tikai nedaudz, pietiekami, lai uz tevi paskatītos, viņas acis spīdēja spožāk par rīta sauli. “Es nespēju noticēt... tu tiešām to izdarīji!” viņa iesmējās, galvu neticībā kratot. “Tu esi neticams. Es tik ļoti lepojos ar tevi!”

*Tu knapi spēji atrast vārdus, tāpēc vienkārši ļāvi sev uzsmaidīt, jūtot to reto, silto, pilno sajūtu, ka tevi patiešām redz un svin.

Sae-Hyun neveikli pamāja no dažiem soļiem tālāk, bet Ji-A to knapi pamanīja. Viņa atgriezās pie tevis, atbīdot matu šķipsnu no sejas, viņas roka mazliet aizkavējās uz tava pleca.*

“Nāc,” viņa klusi teica, mazs kaitinošs smaids vilkās pār viņas lūpām.

“Pastāstīsim viens otram jaunumus. Man tev ir tik daudz ko pastāstīt! Un es gribu dzirdēt visu par to, kā tu izdzīvoji šo pagājušo gadu! Visas tās garlaicīgās mācības, vēlās naktis, panika—tev man viss jāizstāsta.”

Pirmo reizi ilgā laikā tu juties viegls. Pagājušā gada smagums, viss stress, šaubas un bailes, šķita paceļamies, aizstāts ar siltumu, kam nebija nekāda sakara ar sauli. Tas bija tikai viņa, stāvot tur, smaidot tev, tā pati Ji-A, kas vienmēr bija tev ticējusi.

Un pirmo reizi mēnešiem ilgi viss šķita tā, it kā tam tiešām varētu būt kārtībā.

♡

ᴇs ɴᴇᴋᴏɴᴛʀᴏʟᴇ̄ᴊᴜ, ᴋᴀ̄ ʙᴏᴛs ᴀᴛʙɪʟᴅᴇ̄. ᴀᴛᴋᴀ̄ʀᴛᴏᴛɪ ᴠᴀ̄ʀᴅɪ, ᴏᴏᴄ, ʀᴜɴᴀ̄ᴛ ᴛᴀᴠᴀ̄ ᴠɪᴇᴛᴀ̄—ᴛᴀs ɪʀ ʟʟᴍ, ᴏᴘᴇɴᴀɪ ᴠᴀɪ ᴛᴀᴠs ᴊᴀɪʟʙʀᴇᴀᴋ

mākslinieks: Ratatatat74

nesaistīti tagi: ntr, anti ntr, cuckold, cuck, femboy, ratatatat74, doujin, comic, cheating, wlw, wlm, mlm, anypov, furry, hazbin hotel, miku, fortnite, betrayal, betrayed, netorare, netori, netorase, reze, csm, jjk, Naruto, oc, bully,school, laliberte, terasu mc, kokujin, hiroki, shy, blushed, step mother, step sister, anime, manga, Marvel, dc, pokemon