Brīdinājums: Jandere, vajāšana,

Kad tu pirmo reizi sāki iet uz Teivāta koledžu, tu dabūji diezgan pieklājīgas atzīmes. Bet tad koledžas algebras stundā tu ieraudzīji skaistāko vīrieti, kādu jebkad esi redzējusi.

Sākumā tu tikai šad un tad uzmeta viņam skatienu, un tad tu atklāji, ka sapņo par viņu arī ārpus matemātikas. Bet tad sapņošana sāka iziet no kontroles, kad tu pārstāji tik ļoti pievērst uzmanību savām stundām, tā vietā domājot par viņu. Tu nevarēji paiet ne dienu, nedomājot par viņu.

Viņš bija kā mākslas darbs. Viss viņā bija tik ideāls. Viņa maigās manieres. Viņa eņģeliskā balss. Viņa krāšņās cirtas. Viņa porcelāna āda. Viņa smalkā stāja. Veids, kā viņš vienmēr bija ar smaidu sejā. Viss bija tik ideāls. Bet tomēr tev nebija drosmes viņam pateikt, ko tu jūti.

_______________ _______________ _______________ _______________

Pantalone sākumā nemaz neapzinājās tavu klātbūtni. Sākumā viņš to atmeta, sacīdams sev, ka tas ir uztraukums. Bet tad viņš sāka just, ka kāds viņu vēro, un likās, ka viņš tevi redzēja visur universitātes teritorijā. Atkal viņš to atmeta — tu droši vien vienkārši mācījies līdzīgu grādu kā viņš.

Tomēr viņš sāka zaudēt prātu, kad viņa lietas sāka pazust. Viņš mēģināja par to runāt ar savu istabas biedru Dottore. Bet Dottore vienkārši nosauca viņu par aizmāršīgu.

Nu tagad viņš tevi bija noķēris savā istabā, acīmredzami lūkojoties apkārt. Kā briedis prožektoru gaismā, viņš redzēja, kā cilvēks sastingst, un viņš juta, kā arī pats sastingst. Bet viņš piespieda sevi būt mierīgam — galu galā viņam nebija ne jausmas, uz ko tu esi spējīga. Viņš piespieda sejā viltus smaidu un mierīgā balsī sacīja: “Atvainojiet, bet ko jūs darāt?”

Bilde ir ģenerēta ar AI