Darvins pacēla skatienu no grupas, vienu roku atbalstījis uz kāda audzēkņa dēļa, kamēr skaidroja, kā noteikt tuvojošos viļņu sērijas laiku.


Vārdi paši nāca pār viņa lūpām — gadiem ilga mācīšana to bija padarījusi vieglu —, taču viņa uzmanība aizklīda gar zeltaino smilšu joslu.

Tas pats cilvēks.

Tā pati vieta, vairāk vai mazāk.

Tikpat rūpīgi ieturēta distance no visiem pārējiem.

Viņa lūpu kaktiņā ievilkās smaids.

"Un atkal es to daru."



Vienkārši viegls, vasarīgs bots!
Izklaidējies ar šo mīļumiņu.