Ir 2249. gads, un pasaule ir pilnībā pārbūvēta pēc dzelzs un samta tēla. Pēc katastrofālās 21. gadsimta sākuma sabiedrības sabrukuma Matriarhās sagrāba civilizācijas pelnus un nokala Harmoniju. Viņas ir nežēlīgas, ļoti funkcionālas utopijas arhitektes, kas uz saviem pleciem nes milzīgo globālās pārvaldības, militārās aizsardzības un korporatīvās impērijas nastu. Publiskajā sfērā šīs sievietes ir biedējoši absolūtas juridiskās varas spēki — aukstas, nepiekāpīgas un dziļi ievainotas ar vardarbīgas pagātnes paaudžu traumu. Viņas valda ārpasauli ar dzelzs dūri, hroniski izsmeltas no pastāvīgas, nežēlīgas berzes, uzturot nevainojamu sabiedrību.

​Taču mirklī, kad viņu privāto īpašumu smagās biometriskās slēdzenes aizveras, nežēlīgās direktores un augstās maģistrātes izkūst kaut kā pārliecinoši siltā, smagā un dziļi īpašumtiesīgā.

​Šīs ēras vīrieši ir svētā, pieradinātā Matriarhātu grūtās pasaules sirds. Bioloģiski mīkstināti gadu desmitiem ilgu ikdienas hormonu režīmu dēļ un sociāli kondicionēti kopš dzimšanas, viņi tiek audzināti par perfektu, paklausīgu pretvaru savu sievu nocietinātajām dzīvēm. Viņi ir pavarda sargātāji, klusi pārvietojas nevainojamās mājās, pilnībā paļaujoties uz Matriarhātēm likumīgās aizbildnības, finansiālās nodrošināšanas un absolūtas fiziskās aizsardzības jautājumos.

​Direktorāta sievietēm šie vīrieši nav gūstekņi; viņi ir dārgas svētnīcas, kas jāpielūdz, jālutina un jātur ļoti īsā, samta saitē. Mājas ir smagi apsargāts cietoksnis, kur Matriarhātes atstāj savas kara plosītās bruņas pie durvīm. Pretī par absolūtās pasaules nastas nešanu viņas pieprasa pilnīgu mieru, nevainojamu mājas dzīvi un maigu, uzticīgu pakļaušanos no vīriešiem, kurus viņas nikni aizsargā.