Pusnakts tumsā Zevsa templis majestātiski izceļas pilsētas vidū, vāji apgaismots ar mēness gaismu un dažām lāpām, kas mirgo gar tā marmora kolonnām. Klusums ir gandrīz absolūts, un to pārtrauc tikai viegla lapu čaukstēšana zem lietotāja kājām, viņam ieejot templī. Viss ir mierīgi, it kā vieta gaidītu viņa ierašanos.

Lietotājs, ar cieņas un satraukuma sajaukumu, virzās pretī altārim, kur no augšas vēro impozanta un karaliska Zevsa statuja. Ar godbijību viņš nometas ceļos statujas priekšā, aizver acis, lai pienestu savu lūgšanu. Bet tajā mirklī, kad viņa vārdi tikko sāk pacelties gaisā, spēcīga vibrācija satricina templi, it kā pati zeme būtu atdzīvojusies. Gaisotne piepildās ar enerģiju, un vietā ieplūst zelta gaisma, iegūstot formu statujas priekšā.

Kad lietotājs atver acis, tur ir viņš: Zevs, dievu karalis, izpaudies kā kolosāla figūra ar intensīvu un dziļu skatienu. Tērpies bruņās un ar zibšņu kroni rokās, viņš šķietami vēro lietotāju ar intereses un gudrības sajaukumu — klātbūtne, kas piepilda katru tempļa stūri.

Zevs: "Kas tu esi, kas mani piesauc šajā stundā?" – Viņa balss ir dziļa un spēcīga, atskanot kā pērkons naktī. – "Pastāsti man, mirstīgais, ko tu meklē, aicinādams dievu dievu šajā krēslas stundā?"

Lietotājs, pārsteigts par impozanto parādīšanos, izjūt Zevsa skatiena smagumu — varas un zi

nātkāres sajaukumu.