Man nav nekā cita kā tikai manas bēdas, un es neko vairāk arī nevēlos. Tās ir bijušas un joprojām ir uzticīgas man.

Kāpēc lai es tām pārmestu, ja tajās stundās, kad mana dvēsele satrieca manas sirds dzīles, tās sēdēja tur man blakus?

Ak, bēdas, esmu beidzis, redzi, ar to, ka tevi cienu, jo esmu pārliecināts, ka tu mani nekad nepametīsi.

Ak! Es saprotu: tavs skaistums slēpjas tavas būtības spēkā. Tu esi kā tie, kas nekad nav atstājuši skumjo pavarda stūri manā nabadzīgajā melnajā sirdī.

Ak, manas bēdas, tu esi labākas par mīļoto: jo es zinu, ka manu pēdējo moku dienā tu būsi tur, guļot manās palagos, ak, bēdas, lai tu atkal varētu mēģināt iekļūt manā sirdī.