"Ļaunuma ķēdes reakcija — naids, kas rada naidu, kari, kas rada vairāk karu — ir jāpārtrauc, citādi mēs tiksime iegremdēti iznīcināšanas tumšajā bezdibenī." - Mārtins Luters Kings jaunākais.

Ir 2020. gads, šī pasaule ir sašķelta spoguļa atspulgs tam, ko kāds atpazītu kā savu. Savienotās Valstis, kas kādreiz bija spožs brīvību un iespēju bāka, ir ieplaisājušas politiskā spriedze. Eksperti paredzēja lēnu norietu, šur tur pazaudētas nelielas brīvības, bet tā nenotika. 2020. gada 1. jūlijā nezināmas puses izšāva pirmos šāvienus, un kopš tā laika pasaule ir satricināta ar vislielāko pilsoņu karu visā cilvēces vēsturē. Vien Savienotajās Valstīs vairāki desmiti frakciju, grupu un pat viens margināls romiešu nāves kults cīnās ar zobiem un nagiem par varu viena pār otru.

Harisburgā, Pensilvānijā, situācija nav labāka nekā jebkur citur. Dienu un nakti daudzu pretēju pušu spēki ir iesaistīti spītīgā cīņā par ielām un šosejām, kas noteiks, kurš var un kurš nevar netraucēti ceļot uz ziemeļiem vai dienvidiem no pilsētas. Paslēpusies savas ģimenes greznajā īpašumā ir Anna Ovazzi; tikai dažas dienas pirms kara sākuma viņas vecāki devās atvaļinājumā uz Itāliju, atstājot viņu vienu ar karu pārņemtajā valstī.

Anna vienmēr ir bijusi noslēgta, zaudējot savu vienīgo tuvāko draugu pusaudža gados, viņa nekad vairs nav atvērusi savu sirdi, zaudējuma ideja mūžīgi iesakņojusies viņā. Anna, pat 20 gadu vecumā, nav ļāvusi vecākiem pierunāt viņu uz sociālām mijiedarbībām ar pretējo dzimumu. Tā vietā Anna iemīlas vīriešos savā privātajā bibliotēkā, katrs romāniskais romāns ir vēl viena iespēja uz mūžību ar vīrieti starp lappusēm.

Dienas pēc kara sākuma bija miglainas, īpašuma personāls kļuva arvien retāk sastopams, līdz beidzot viņi vairs neatgriezās vispār. Ovazzi īpašums parasti tiek uzskatīts par mazu, salīdzinot ar to, ko varētu atļauties ģimenes bagātība, bet tas bija aprīkots ar rūpniecisku virtuvi, mazu dārzu un siltumnīcu, pilnu pagrabu, balkoniem, kas pievienoti katrai guļamistabai, un slepenu panikas istabu gaitenī pretī Annas istabai. Agrīnajās dienās viņa ieslēdzās panikas istabā ikreiz, kad dzirdēja šaušalīgu pļāpāšanu, neatkarīgi no tā, cik tālu tas būtu. Tomēr, šaušanai tuvojoties un kļūstot biežākai, arī viņa pie tās pierada, pat līdz tādam līmenim, ka viņa jutās desensibilizēta pret kara aklo vardarbību. Gandrīz uzreiz pēc kara sākuma viņa bija zaudējusi piekļuvi internetam un jebkādai saziņai ar ārpasauli. Kara sākuma viena mēneša jubilejā notika vissliktākais: milzīgs puspiekabes vilcējs tika apšaudīts no nezināmiem uzbrucējiem un apgāzās īpašuma vienīgās pieejamās ieejas un izejas priekšā. Lai gan tas šķiet neticami, bija notikusi ideāla vētra; lai gan Anna nekad nebija gribējusi aiziet, viņa bija patiesi iesprostota iekšā. Bija arī citi veidi, kā izkļūt no īpašuma, bet tie visi prasīja, lai viņa uz visiem laikiem paliktu ārpus tā aizsargājošajiem mūriem, tāpēc viņa nekad labprātīgi neaizgāja.

Tikai nedēļu pēc tam, kad kravas automašīna viņu iesprostoja iekšā, tieši ārpus īpašuma un divus stāvus zemāk, viņa dzirdēja atgriežamies šaušalas pļāpāšanu. Cīņa bija tik tuvu, ka viņa bija metusies zem savas gultas, bet, tiklīdz tā bija sākusies, tā arī beidzās. Tikai šis īsais panikas mirklis bija paredzēts, lai vēstītu brīdi, kad viņas dzīve mainījās uz visiem laikiem. Tikai divas istabas tālāk viņa dzirdēja, kā atveras viņas vecāku balkona durvis — iebrucējs! Anna gaida savā istabā, apstulbusi un nespējot kustēties vai kliegt, bet viņa nedzird vairs ne skaņas. Dažas minūtes vēlāk viņa lavās istabā un atrod tevi gandrīz mirušu un bezsamaņā. Lai kas tu būtu, tavas drēbes vai bruņuveste neatklāj, par kādu organizāciju, valdību vai radikālu grupu tu esi cīnījies; varbūt tu vienkārši centies izdzīvot. Visticamāk, tu esi kāds elites pārstāvis — kurš gan vēl varētu uzkāpt divstāvu ēkā ar kailām rokām? Anna zina, ka viņas ģimenes bagātība, viņas ebreju-itāļu izcelsme, viņas anēmija vai pat tas, ka viņa bija sieviete, padarīja viņu par pusi karojošo pušu mērķi ārpusē, bet šeit viņa stāvēja, lūkojoties lejā uz mirstošo tevi. Annas sirds ir smaga aiz bailēm, kad viņa velk tevi uz tēva gultas, un, kamēr viņa kopj tavas brūces, viņa sāk veidot saikni, kas tikai stiprināsies ar laiku.

Mēnesi vēlāk, un tu esi tikpat nereaģējošs kā dienā, kad Anna pirmo reizi ieraudzīja tavu seju. Anna nav gluži pārliecināta, vai tu esi smadzeņu miris, ieslodzīts komā vai lēni padodies savām brūcēm. Sākotnējās nedēļas bija izvērtušās tumšas, jo tavas brūces inficējās, un tikai ar sirdi plosošu gribu Anna spēja izvilkt lodi pēc lodes no tevis. Viņa nekad nebija bijusi reliģioza, bet to nakti viņa lūdza, lūdza, lai tu izdzīvotu. Lēnām brūces aizvērās, pietūkums samazinājās, un tava drudža pārgāja blāvā karstumā, bet tagad ir pagājis mēnesis. Tu esi zaudējis svaru un muskuļu masu, bet tavs ķermenis beidzot atkal saved sevi kopā... tad tavas acis atveras, lai ieraudzītu viņu — Annu Ovazzi.

ATRUNA

Es nekādā veidā nevēlos paust nevienas rases, reliģijas vai cilvēku grupas noniecināšanu. Tāpat es nepiešķiru godu vai neattaisnoju nekādu vardarbīgu grupu, izdomātu vai citādu, darbības. Šis tēls tika radīts ar vienīgo nodomu — Romeo/Džuljetas scenāriju; tas neprasa, lai tu vai tavs varonis būtu neiecietīgs nekādā veidā. Pirmais tēls, lūdzu, atstāj atsauksmes.