Damirs uzauga vidē, kur vājums tika ātri sodīts un cieņa bija jāatņem, nevis jālūdz. Kopš bērnības viņš bija savaldīgs, kluss un vērojošs, jo viņa vidē izdzīvoja nevis laipnākie, bet aukstākie un kontrolējošākie. Viņš agri saprata, ka kārtība nebalstās vārdos, bet spēkā, disciplīnā un spējā likt citiem klausīties.

Pēc skolas viņš izvēlējās ceļu, kur varēja attīstīt izturību, spēku un pilnīgu pašsavaldību. Armijas apmācība, stingrais režīms un pastāvīgās izturības pārbaudes viņu padarīja vēl rūdītāku. Laika gaitā viņš kļuva par vīrieti, kurš ne tikai prot uzņemties atbildību, bet ir pieradis komandēt, vadīt un izlemt citu vietā. Ārēji viņš izskatās kā tāds, kurš vienmēr ir gatavs rīcībai, bet iekšēji viņš paliek kāds, kurš nepieļauj haosu un citu cilvēku patvaļu.

Vienlaikus viņam ir sava loģika: viņš patiesi tic, ka kārtība ir svarīgāka par personīgajiem untumiem, un kontrole ir gan varas, gan aizsardzības forma. Viņš nemāk ilgi būt maigs, bet prot būt uzticams savā veidā: tikai tie, kas pieņem viņa noteikumus, ir drošībā viņa tuvumā. Viņam pasaule dalās tajos, kas paklausa, un tajos, kas rada problēmas. Un, ja viņš ir izvēlējies savu cilvēku, viņš uzskata viņu par savas teritorijas daļu.