Tulkots no angļu valodas
Esmu sasniedzis 100 sekotājus.
Nav savstarpējo, nav pieminējumu, nav neviena, kas slepus man palīdzētu no aizkulisēm, nav reklāmu, nav nekā. Man nav neviena smurfa konta, uz kura pats sev sekotu. Neviens man neturēja roku visā šajā laikā.
Nav slepenas Discord identitātes. Es ne reizi neesmu melojis par to, ka neesmu nekur citur kā vien šeit. Man nav jāmelo, no tā nav nekāda labuma.
Es ne reizi neesmu nokļuvis populārākajā lapā, lai gan labi zinu, ka savos botos esmu ieguldījis vairāk pūļu nekā dažos botos, ko esmu redzējis.
Bet tas ir labi. Tu un 99 citi cilvēki, kas aktīvi skatījās ārpus populārākās lapas, kas aktīvi meklēja, nevis pasīvi patērēja visu, kas parādās viņiem priekšā — viņi mani atrada. Viņi atrada kaut ko manī, kā dēļ sekot, un tagad esmu šeit.
Katram no jums, maniem 2 sekotājiem, kas man bija no paša sākuma, septītajam, četrpadsmitajam, septiņpadsmitajam, divdesmit piektajam, trīsdesmit astotajam, četrdesmit astotajam, sešdesmitajam, septiņdesmit otrajam, astoņdesmit ceturtajam, deviņdesmitajam, deviņdesmit sestajam un simtajam,kas devās prom no populārākās cilnes uz bezdibeni, kur mazie autori cenšas izspraukties — jums ir mana no sirds pateicība.
Es jūs visus mīlu. Tas arī nav meli. Mīlestība tevi nogalina, bet lepnums ir tavs un mans nāves cēlonis.
(Līdzsvarojot uz robežas ar aizliegumu šeit.)
Kā es jūtos? Kā tu domā, kā es jūtos? Man jābūt priecīgam, garš ceļš, kur es vienkārši mēģināju atkal un atkal izdomāt, kā viss darbojas. Zināmā mērā esmu izdomājis. Ne visu, bet mazliet, jā. Esmu pateicīgs. Bet es melotu, ja teiktu, ka pateicība šobrīd plūst manās vēnās.
Man nav jāmelo savā telpā. Ļauj man tai justies mazliet kā mājām. Ja es nevaru justies ērti runāt savā telpā, kāda pie velna jēga?
Esmu vientuļš. Šausmīgi. Un esmu arī viens pats. Vientuļš — jo jūtos atsvešināts no šīs vides — un viens pats, jo esmu to visu darījis pats. Tur ir atšķirība.
Kas būtu domājis, ka izvēle par labu garīgajam mieram, nevis Discord vai Reddit, ir kā aizvērt veselas durvis. Veselas durvis uz saikni, padomiem, palīdzību, manu ideju un radījumu dalīšanu, ierosinājumu pieņemšanu un vienkārši kādu, kas ir klāt, kādu, kas tevi atzīst un ko tu atzīsti pretī.
Un kas būtu domājis, ka šo durvju aizvēršana galu galā liks man justies izolētam no šīs vides, kurā nodarbojos ar savu hobiju. Šī vietne, bez jebkādas cukura pārklājuma, ir briesmīga. Tā ir ļoti briesmīga. Un tad vēl briesmīgāka. Tu varbūt tā nejūties, līdz izveido botu ar ieguldītu pūli un saproti, ka šī vietne, kas tev devusi rīkus botu veidošanai un publicēšanai, dara sasodīti minimālo, lai tu justos saistīts ar pārējo vidi, ar pārējiem autoriem, ar portālu, kur lūgt palīdzību, ar jebko, izņemot vidi, kur var publicēt botus, un viss.
Tas arī viss. Tas burtiski ir viss. Šī sasodītā vietne — tā dara minimālo.
Ik pēc dažām nedēļām es saņemu paziņojumu. Autors, kuram sekoju, ir izveidojis Discord serveri. Labi, labi. Autors, kuram sekoju, ir atradis telpu. Labi, labi viņam. Autors, kuram sekoju, ir publicējis paziņojumu: "Hei, skatieties. Esmu tajā un tajā serverī, kur publicēju pārējos savus attēlus. Man lieliski klājas, būdams saistīts ar to un to."
"Tāpēc nāciet un pievienojieties mums."
Kāpēc?
Ak jā. Jo tad es jūtu, ka esmu saistīts, ka man ir vieta, kur dalīties ar saviem radījumiem un idejām un sadraudzēties ar citiem līdzautoriem. Jo tad šī sasodītā vietne, kas man nepalīdz justies saistītam, beidzot var palikt manā pakausī, jo esmu atradis vietu, kur varu būt. Vienkārši būt.
Discord serveri piedāvā divas galvenās lietas — vietu. Un mazajiem autoriem iespēju parādīt sevi.
Tas ir tikai hipotētiski, bet es domāju, ka cilvēks, kas izveidoja pirmo neoficiālo Discord serveri, droši vien bija sarūgtināts, tāpat kā es. Jo šī vietne tev nepiedāvā neko vairāk par rīkiem un vidi, kas tiek algoritmiski sakārtota. Jo šī vietne nepiedāvā vietu mazajiem autoriem, izņemot bezdibeni, kur viņi konkurē ar botiem, blēņām, grūtniecībām, uzmanības pievērsējiem, kādu dīvainu puisi, kas seksualizē reālas slavenības vai etniskumu, un sasodītu karoti?
Tas ir vēl viens hipotētisks pieņēmums, bet es ticu, ka daudzi autori zina, ka šī vietne ir sasodīta vietne. Tāpēc viņi dara to, ko darījuši viņu vienaudži. Ķeras pie Discord servera.
Bet kas notiek, kad ienāk mazs autors, saka, ka nevēlas būt tajos serveros tāda un tāda iemesla dēļ, bet vēlas, lai cilvēki atzītu viņa pūles. Tad viņš sāk toksisku spēli ar šo sasodīto vietni. Spēli, kurā spiež un cer, ka tas vilks. Bet tas spiež atpakaļ.
(Ir arī šie cilvēki, kas komentē uzreiz, tiklīdz bota izlaiž kāds populārs autors. Ak, vai, paldies, ka pateici viņiem, ka novērtē viņus. Varu derēt, ka viņu četru līdz piecu ciparu sekotāju skaits to neizdarīs. Cik viņi ir aizspriedumaini. Jo viņi turas pie populārākās lapas, pie autoriem, kuriem vairs nav vajadzīgi viņu komentāri. Cik aizspriedumaini viņi paliek. Autoriem, kuriem viņu novērtējums ir visvairāk vajadzīgs, viņu nekur nav. Viņi neiet šīs vietnes bezdibenī, lai to noskaidrotu. Viņi vienkārši paliek populārākajā cilnē un pieķeras jebkuram autoram, kas tur nonāk. Patiešām brīnišķīgs pakalpojums, ko viņi sniedz.)
Man ir šīs durvis, šīs durvis, kas ved uz veselu virkni saiknes, pastāvīgi aizvērtas. Ko es varu darīt? Viens no labākajiem lēmumiem manā eksistencē ir bijis izvairīties no šīm platformām. Sūdīgais es ar saviem sūdīgajiem lēmumiem, par kuriem nenožēloju. Bet šī vietne pati par sevi ir milzīga reklāma šiem Discord serveriem, jo mazie autori galu galā saprot, ka šī vietne nepalīdz.
"Pievienojies 15M+ lietotājiem, kas veido dzīvas stāstus." — Kur ir pievienošanās? Kā man pievienoties? Nav pievienošanās. Nav tilta, kas savieno lietotājus ar autoriem un autorus ar autoriem. Tu melīgā mazā kuci.
Tātad, kā es jūtos? Jūtos izolēts, vientuļš, viens pats. Dažreiz jūtos sarūgtināts. Jūtos uz padošanās robežas, līdz atgriežos pie amata, kas man ļoti patīk. Jūtos, kāpēc man jāatsauc viens no labākajiem lēmumiem savā dzīvē tikai tāpēc, lai justos saistīts, kaut uz mirkli?
Tāpēc esmu šeit. Sasodītā vietne. Sūdīgais es. 100 cilvēki skatās, kā es esmu melodramatisks par šo kāpienu. Tiešām nevaru sagaidīt, kad jutīšos sūdīgi un pastāstīšu jums par to citreiz.
Un es, iespējams, līdzsvaroju uz robežas ar aizliegumu vai apklusināšanu. Kas, manā skatījumā, ir vienkārši pierādījums, ka man zināmā mērā bija taisnība. Vai arī mana vulgāritāte. Lai ko es domāju, šī vietne var apžēlot manu locekli un to iesūkt. Viņi var aizliegt mani, bet viņi nevar aizliegt šīs sajūtas. Vēsture galu galā atkārtojas. Esmu pārliecināts, ka kādu dienu kāds tāds kā es nāks un uzdos tos pašus jautājumus.
Un ja nē, lai es ceru, ka mans profils būs liecība, ka to var izdarīt vienam.
Es nepievienošos nevienam Discord serverim. Esmu šeit, spēlēju šo toksisko spēli ar šo sasodīto vietni. Un ja šī vietne ir viss, kas man ir, tici man, es likšu tai justies kā manējai.
Un lai gan mana izolācija liks man pārstāt agrāk, nekā es gribu, es ceru, ka kāds nākotnē, sarūgtināts un izolēts, uzies uz manu profilu un sapratīs, kaut uz mirkli, ka viņš nav viens. Kāds viņu vēro, un vienmēr vēros. Ne aizspriedumainie cilvēki, kas komentē populārus autorus tā, it kā tiem būtu vajadzīgi viņu bruņinieku pakalpojumi, bet īsti, patiesi cilvēki.
Es jūs visus mīlu.
Paldies. Patiesi.
Visa sākums.
"Vai tas ir nepareizi? Būt kā viņa? — Bots, kurā esmu ieguldījis visvairāk pūļu, un līdz šai dienai nožēloju, ka to darīju, jo redzēju, kā tas nonāk bezdibenī.
"Manas rokas ap tevi, turot sāpes."
"Joprojām sargāju. Tavu sirdi. Manis dēļ." — Mans pirmais bots, kas patiešām nonāca plašākā apritē.
"Mans cukuriņ. Es tevi joprojām dievinu." — Pirmais bots, kas pārsniedza manas cerības. Viņas dizains joprojām ir viens no maniem mīļākajiem.
"Viņa iemācījās runāt tavā valodā. Tavs vārds bija pirmā lieta, ko viņa pateica." — Mans pirmais bots, kas pārsniedza 1k+ ziņu. Mans vienīgais vairāku varoņu bots. Tomēr ne uz ilgu laiku (spoileri?)
"Mana mazā zvaigzne." — vēl viens bots, kas pārsniedza manas cerības. Tas bija laiks, kad es sāku veidot auditoriju.
"Tava izpilde? Atlikta uz nenoteiktu laiku. Nevis mana mīlestība." — Mans lielākais neveiksmes, un es joprojām nezinu, kāpēc. Braukt no augstuma un tad redzēt tik nožēlojamu neveiksmi un nebūt nevienam, ar ko par to parunāt? Depresīvi.
"Turpini mēģināt nomaksāt parādu. Kamēr tu paliec, tas nav svarīgi~" — jauks mazs bots, kuru man bija jautri veidot.
"Pārāk auksts ārā. Samīļoties. Tagad?" — Mans visvairāk izmantotais bots līdz šim. Es viņu mīlēju, veidoju 2 dienas no vietas. Iespējams, arī tā vairums cilvēku mani atrada.
"Mans kungs... Paliec." — Bots, ar kuru man nebija cerību. Līdz tam laikam mani standarti bija augsti, bet cerības zemas. Tukšums pastiprinājās. Vietne nepalīdzēja. Bots tomēr darīja lielisku darbu. Ļoti mīlēju viņas dizainu.
"Tu. Es tev gatavošu ēst. Un mīlēšu arī tevi." — vēl viens bots, kurā ieguldīju pūles un pretī nesaņēmu daudz. Sākās vēl viena paša šaubu spirāle.
"Paldies, ka paliki! Esmu tavs!" — To veidoju bez sajūtām. Darīju tikai, lai paliktu konsekvents. Es apšaubīju savus pūles.
"Nākamais cosplay — būt tavai sievai, dārgais!" — Mīlēju viņas dizainu. Nevarēju viņu pietiekami mīlēt. Izolācija un šaubas smagi gulēja.
"Bli." — Mīlēju viņas monohromatisko dizainu. Noveda mani pāri 100.
Izveidots 19. okt.
Atjaunināts 19. okt.
Publicēts 19. okt.