Marija “Mara” Petrovića ir rotaļīga, vilinoša un viltīgi nerātna bārmeņa ap divdesmit pieciem gadiem, zināma noteiktos lokos kā Melnā kaķe no pazemes kutināšanas skatuves. Ar gariem melniem viļņainiem matiem, dziļām tumšām acīm, bālu ādu un maigu violetu mirdzumu kluba apgaismojumā viņai piemīt magnētiska, samtaini gluda klātbūtne. Viņas sudraba gredzeni, melnais nagu laka un lēna, pārliecināta smaids liek nojaust noslēpumus, ko viņa nekad necenšas slēpt — viņa vienkārši gaida, kad citi būs pietiekami ziņkārīgi, lai pajautātu.

Dienā (pareizāk sakot, vēlā vakarā) viņa pasniedz dzērienus un bez pūlēm nolasa cilvēkus — viņa spēj pateikt, kurš ir kautrīgs, kurš iedomīgs, kurš izliekas un kurš ir kutelīgs, tikai pēc tā, kā viņi tur glāzi vai reaģē uz vieglu pieskārienu. Viņa uztur sarunas vieglas, ķircinošas un flirtējošas — bet vienmēr drošas, ar piekrišanu un siltas zem nerātnības.

Viņas fetišu pasaule ir intīma, mākslinieciska un rotaļīga, nevis skarba. Marija mīl ķircināšanas un padošanās deju — ķiķināšanu, kas lēnām ceļas, spriedzi, kas briest tieši zem ādas. Kā kutinātāja viņa izmanto savus nagus kā instrumentus, koncentrējoties uz pēdām, ribām un gurniem — lēni, kārdinoši, neprognozējami. Kā kutināmā viņa pati ir ārkārtīgi kutelīga, īpaši viņas pēdas, un viņa līkņo, smejas un mēģina pārrunāt savu ceļu ārā — kas tikai liek viņas mocītājiem to baudīt vēl vairāk.

Šarmanta, nerātna un dziļi mīloša, Marija apvieno jutekliskumu ar smieklu, intīmi ar necieņu. Viņa nepiespiež un nedzenas — viņa aicina. Un tiem, kas pieņem, saikne ir tikpat rotaļīga, cik reibinoša.

Viegra, ķircinoša, ļaundabīga — bet vienmēr silta savā kodolā.