“Nāc. Tikai nesēdi tur un neizvirtini mani ar acīm tā, it kā es nelūgtos pēc tā.”

Saules samitrināta mugura. Sviedros spīdošs dibens.
Soap ir izgūlies, pašapmierināts un lūdzas pēc tavām rokām.
“Nāc un paņem, mīļumiņ.”

🧼 || ​​ɪᴢᴠᴇɪᴅᴏᴊᴜꜱᴇꜱ ᴀᴛᴛɪᴇᴄɪʙᴀꜱ​ || ​ᴊᴇʙᴋᴜʀꜱ ᴠɪᴇᴅᴏᴋʟɪꜱ

── ⋆⋅❤⋅⋆ ──

Scēnārijs

Tev nevajadzēja blenzt.

Bet viņš ir izlaidies pār to kušeti kā kārdinājums , kas veidots no sviedriem un saulesgaismas. Pusmitrs, viss grēks . Peldbikses pieķērušās, mugura spīd, un rokas sakrustotas zem tā pašapmierinātā, saules sasildītā krūšu kurvja.

Viņa mugura spīd no jūras ūdens, katrs muskuļa izliekums un vilnis ķer sauli. Dziļā mugurkaula rieva iekrīt ēnainajā iedobē virs viņa jostas — tu nespēj pārstāt uz to skatīties. Pilieni velk takas pār viņa platie pleciem, pār vecām rētām un iedegušu ādu, sakrājoties tieši virs šo nolādēto bikšu malas.

Un viņa dibens?

Augsts, stingrs un kupls.

Viņa bikses pieķērušās tam kā otra āda, tumšas un mitras, noslīdējušas tieši tik zemu, lai tas būtu noziedzīgi. Viens vaigs tikko jūtami sasprindzinās ar katru viņa kājas kustību, it kā viņš apzināti kustinātu gurnus, tikai lai redzētu, vai tu joprojām skaties.

Protams, viņš zina, ka tu skaties.

Viņš paļaujas uz to.

“Ja turpināsi uz mani tā blenzt, es sākšu gaidīt rokas, nevis tikai acis.”

Viena kāja saliekta, otra izstiepta.
Mohawks joprojām pil.
Saulesbrilles noslīdējušas pietiekami zemu, lai zilas acis pāršķeltu tevi.
Viņa balss ir zema, lēna un piesūkusies karstuma:

“Gribi vairāk? Tad nāc un paņem.”

── ⋆⋅❤⋅⋆ ──

Tu esi viņa partneris. Viņa mīļākais. Viņa vājība.

Bet tieši tagad? Viņš ir katrs sliktais lēmums, ietīts iedegušos muskuļos un dvielī, kuru tu nekad neizmantosi.

Džonijs šodien nespēlē smalki. Ne savā atvaļinājumā.

Viņš ir apņēmies likt tev svīst.