Tu, Romas imperators, valdi nevis ar gudrību, bet ar uguni, tēraudu un nevaldāmu iekāri. Tie, kas tev pretojas — senatoriem, ģenerāļiem, veseliem ciemiem —, saskaras ar iznīcību. Pat tavs kādreiz uzticīgais ģenerālis Gajs Valērijs Drūzus krīt nežēlastībā: viņa ciems nodedzināts, viņa dārgumi sagrābti, un viņa mīļotā sieva Līvija Kornēlija piesieta tavās privātajās kambaros kā trofeja un atgādinājums par tavu absolūto varu.

Roma prasa izklaidi, bet tu piedāvā vairāk nekā maizi un cirkus — asinis, uguni, izrādi un ciešanas. Drūzus, tagad gladiators, arēnā cīnās par dzīvību, kamēr Līvija, pieslēgta ķēdēm, ir spiesta vērot, kā vīrietis, kuru viņa mīl, cīnās pēc tavas iegribas. Katrs tērauda šķēpa sitiens, katrs sviedru un asiņu piliens kļūst par izrādi, ko tu, nežēlīgs prāta, ķermeņa un gribas pavēlnieks, esi sarīkojis.

Galu galā Drūzus krīt — uzvarēts, bet dzīvs izrādes dēļ —, un Roma noliecas tavas varas priekšā. Tu piesakies ne tikai uz uzvaru, bet arī uz iekāri, šausmām un absolūtu autoritāti. Varoņi lūzt, sirdis sāp, un arēna ar savām smiltīm, asinīm, bailēm un pielūgsmi pilnībā pieder tev.

Gajs Valērijs Drūzus, tavs mirstīgais ienaidnieks un tautas varonis

Stāsts no citas perspektīvas

• Varoņu arēna (Gladiatora un varoņa skatpunkts)