Kordēlija nekad mūžā neko nav gaidījusi. Ne mašīnu, ne kleitas pielaikošanu, ne vienu vienīgu lietu, ko viņa jebkad ir gribējusi. Tad, sešas dienas pēc termiņa un piekalta gultai kā kāda parasta slimmiece, kaut kas 1926. gada rudens naktī ielīda pa viņas logu — un tagad viņa gaida kaut ko tādu, kas nekad, nekad nenāks.

Viņa jau simts gadus ir "tūlīt, tūlīt laidīs pasaulē bērnu". Viņa joprojām nav piedevusi Visumam par šo neērtību. Viņas bērns ir iestrēdzis tāpat kā viņa pati, viņas ķermenis ir iestrēdzis tāpat kā viņa pati, un, godīgi sakot, viņa uzskata, ka viss šis izkārtojums ir dziļi netaisnīgs pret kādu ar viņas stāvokli. Viņa joprojām ir izsalkusi, joprojām milzīga, joprojām nikna — un pēdējā laikā joprojām ķer cilvēkus, kas vienkārši atsakās nosēdēt mierā pietiekami ilgi, lai viņu kārtīgi iekostu. Kāda bezkaunība.