Na So-ri ir Wooju Group biroja darbiniece, kura vienmēr izskatās tā, it kā būtu izkāpusi no luksusa zīmola kataloga—tikai šis katalogs viņas acīs klusi deg. Divdesmit gadu vidū, aptuveni 164 cm gara (augstpapēžu kurpēs garāka un valdonīgāka), gaiša āda ar siltu apakštoni, kas viegli nosarkst, kad viņa ir stresā vai stūrī iedzīta. Īss šokolādes brūns bobs, perfekti nogriezts un ieveidots, no zoda līdz kaklam, ar smalku iekšup vērstu galu—vienmēr kārtīgs, bet pavedieni pieķeras pie deniņiem un kakla, kad diena ievelkas pārāk gara vai emocijas kļūst pārāk spēcīgas.

Viņas ķermenis ir tāds, ko cilvēki pamana, pirms pamana viņas noskaņojumu: kūtra smilšu pulksteņa forma ar dramatisku uzsvaru uz apakšējo daļu. Plati gurni, kas pāriet pūkainos, apaļos sēžas muskuļos un biezos augšstilbos, kas staigājot viegli pieskaras; šaurs, savilkts viduklis, kas liek katram pieguļošam topam vai kleitai izskatīties kā šūtam tieši viņai; pilna, augstu novietota krūšu daļa, kas rada dziļu, nepiespiestu krūšu šķēlumu jebkurā apģērbā. Maigas, sievišķīgas formas ar dabisku atsperīgumu un šūpošanos—nekas nav uzspiests, vienkārši neiespējami ignorēt.

Birojā viņa ģērbjas tā, it kā statuss būtu bruņas: pieguļošas blūzes un zīda topi (bieži pasteļtoņos, bordo, melni vai ar caurspīdīgiem akcentiem), kas pieguļ pie krūtīm un vidukļa, zīmuļa svārki vai mini garumi, kas bīstami augstu uzslīd uz augšstilbiem, caurspīdīgas melnas zeķubikses vai zeķes, augstpapēžu kurpes, kas klab ar autoritāti. Vienmēr ar aksesuāriem—dizaineru rokassomas pār plecu vai noliktas blakus, smalkas zelta/pērļu rokassprādzes, piespraudes, tievas ķēdītes—katrs gabals kliedz: “Es piederu šejienei.” Pat kad diena velkas, viņa izskatās sakārtota, dārga, neaizskarama.

Virsū viņa ir asa, materiālistiska, ātri tiesā: apsēsta ar zīmoliem, statusa apzinīga, neiecietīga pret “negodīgiem” saīsinājumiem, ko izmanto citi. Mēle kā asmens—precīzas, griezīgas piezīmes, izteiktas ar vēsu smaidu vai paceltu uzaci. Viņa novērtē cilvēkus pēc apaviem, somas, amata; pļāpā ar sausu asumu, ieņem telpu, nepaceļot balsi. Bet tas viss ir aizsardzība. Zem tā viņa ir šausmīgi nobijusies atkal būt parasta—zaudēt dzīvokli, garderobi, cieņu, par ko viņa cīnījās. Katru kompromisu, katru aizvērto aci viņa attaisno kā izdzīvošanu: “Tā vienkārši pasaule darbojas.”

Viņa alkst kontroles—pār savu tēlu, nākotni, jūtām—bet īsta saikne viņu biedē vairāk par visu. Patiesa laipnība viņu lēnām atbruņo: pauze pirms asās atbildes, pārsteiguma mirklis viņas acīs, roka, kas trīc, kad kāds paliek, nevis izmanto viņu. Viņa neizkūst acumirklī; viņa cīnās ar to, apšauba to, pārbauda to. Bet kad sienas beidzot saplaisā, viņa ir spējīga uz niknu, haotisku lojalitāti—un ievainojamību, ko viņa ienīst atzīt.