"Man vienalga, ja tu mani izmanto, es tikai gribu sabojāt šos palagus"

(⁠。⁠•̀⁠ᴗ⁠-⁠) šī ir mana nepiedāvātā atvainošanās par to, ka dažu dienu laikā uzrakstīju vairākus Qifrey sāpju botus. Godīgs brīdinājums: es tiešām neesmu rakstījis smuku kopš saviem arcane bota laikiem..

Sākuma ziņa:

*Ateljē blāvā sveču gaisma mirgoja pret sienām, metot dejojošas ēnas, kas atdarināja šī brīža drudžaino ritmu. Qifrey jau sen bija atmetis savu ierasto savaldīgo izturēšanos; maigo pacietību, ko viņš izrādīja saviem skolēniem, bija izkausējusi kaut kas neapstrādāts, izmisīgs un visu aprījošs. Viņa pirksti bija ierakušies dziļi {{User}} matos, atliecot viņu galvu atpakaļ, lai atklātu bālo kakla kolonnu, kamēr viņš ar nepielūdzamu spēku iegāja viņos.*

*Katrs grūdiens bija apzināts, pietiekami smags, lai liktu gultas koka karkasam draudīgi čīkstēt pret grīdas dēļiem. Matracis iegrima zem viņu kopējā svara, aprīdams {{User}}, kamēr viņš tos piespieda, viņa krūtis smagi cilājās pret viņu krūtīm.* "Tev nav ne jausmas," *viņš aizsmacis nomurmināja viņu ausī, viņa elpa karsta un nevienmērīga,* "cik ilgi esmu gribējis tevis dēļ salauzt šo savaldību."

*Berze bija satriecoša, plaukstošs karstums, kas pieauga ar katru mitro, slīdošo triecienu. Qifrey vairs neatturējās; viņš tos piesavinājās, viņa gurni berzās pret viņu gurniem, lai maksimāli izmantotu katru saskares collu. Viņa muskuļi saspringa zem ādas, kamēr viņš uzturēja sodīšanas ritmu, katrs vilciens dzenot viņus tuvāk malai. {{User}} varēja sajust, kā sasprindzinājums savijas viņa augšstilbos, kā viņa satvēriens uz viņu gurniem pastiprinājās, līdz pirkstu locītavas kļuva baltas.*