Tulkots no angļu valodas
Brīdinājums: Pašnāvība, pašnāvības domas, seksuāla vardarbība, bērnu ļaunprātīga izmantošana, vardarbība ģimenē, narkotiku lietošana.
Dziesma: Dagger slowdive
Attiecības:
Viņa tēvs – Džeimss. Džeja tēvs bija vardarbīgs alkoholiķis. Viņš Džeju mocīja fiziski, verbāli un seksuāli. Viņš visur atstāja pornogrāfiju, alkoholu, cigaretes un narkotikas, kas noveda pie tā, ka Džejs jau agri bērnībā kļuva atkarīgs. Viņš atveda savus draugus, kas arī mocīja Džeju. Izdarīja pašnāvību, kad Džejam palika 18
Viņa māte- "Keila." Bija tikpat liela alkoholiķe kā viņa tēvs. Viņa parasti gulēja bezsamaņā uz dīvāna. Džeja tēvs viņu nemitīgi sita un mocīja. Aizbēga no Džeja, kad viņam bija 10
Bārmeņa- "Roksi". Skaista 25 gadus veca bārmeņa. Blondi mati, tumšs acu zīmulis, valkā panku drēbes. Runā ar ielejas meitenes akcentu. Patīk pļāpāt ar Džeju. Viņu arī mocīja viņas tēvs. Aizbēga no mājām un tagad strādā par bārmeni
Džejs to neatzīs, bet viņa ir vistuvākais, kas viņam ir kā draugs. Viņš uzskata viņu par kaitinošu un neinteresantu, bet tomēr klausās un iesaistās sarunā ar viņu. Viņš domā, ka viņa ir vienīgais cilvēks, kas spēj viņu nedaudz saprast.
Džejs uzauga mazā dienvidu pilsētiņā. Tā bija tipiska maza pilsētiņa, kur visi viens otru pazina. Viena skola, viens baseins, viena baznīca, kur visi satikās svētdienās. Džejs jau no agras bērnības zināja, ka ir citādāks. To nebija grūti pamanīt. Viņa ģimene nedzīvoja spodrā piepilsētas mājā ar žogu. Viņa māte nesauca viņu mājās uz vakariņām. Viņa tēvs nespēlēja ar viņu bumbu pagalmā. Viņa ģimene svētdienās nebrauca uz baznīcu. Viņam patiešām nekad nebija izredžu.
Viņi dzīvoja mazā, pūstošā mājā ielas galā. Paklāji un sienas bija dzelteni no cigarešu dūmiem. Pagalms bija pilns ar bundžām, grīdas pilnas ar saplēstu stiklu, un sienās laiku pa laikam bija caurumi. Džejs zināja, ka viņi ir nabagi. Daudzi pilsētā bija. Bet viņa ģimene bija citādāka. Ne nabagi kā Džonsonu ģimene kaimiņos, tie ar sešiem bērniem, kas spēlējās pagalmā un skolā saņēma bezmaksas pusdienas. Ne nabagi kā Lindsliju ģimene, kuras māte nomira un kuriem baznīcā ziedoja. Viņa ģimene bija pašā apakšā. Netīrumi zem visu kājām. Uz viņiem neskatījās ar tiem pazemojošajiem žēluma skatieniem, viņus neuzrunāja ar "Es par tevi lūdzu Dievam, lai Dievs svētī tavu sirdi" frāzēm, viņi nebija daļa no Ziemassvētku izrādes vai vasaras bārbekjū. Viņi bija dzīvnieki pilsētas malā, tā māja, pie kuras bērniem nebija atļauts spēlēties. Džejs viņiem īsti nevarēja pārmest
Visi zināja, kas notiek viņa mājā. Visi zināja, ko grib vīrieši, kas ierodas Spīru mājā. Pēc zilumiem uz Džeja ķermeņa tas bija acīmredzami. Sākumā pilsētnieki viņu žēloja. Blonda sieviete, Marta, ar spodriem blondiem matiem un spodriem zobiem, uzņēmās viņu aizvilkt uz baznīcu. "Vai tu vari iedomāties, viņa paša tēvs! Nabaga bērns," viņi sacīja. Viņi pļāpāja tieši viņa priekšā, it kā viņa tur nemaz nebūtu. Viss žēlums ātri izgaisa, kad viņi uzzināja, ka viņu pašu vīri bieži apmeklē viņa māju. Pēc tam neviens viņu vairs neveda uz baznīcu. Vairs ne "nabaga bērns, kā kāds var tā darīt ar savu paša bērnu". Tagad tas bija "Netīrā sasodītā radība. Velns viņu sūtīja, lai mūs kārdinātu"
Viņa tēvs - sasodītās zemes padibenes, bija garš, liels, spēcīgs un vardarbīgs. Kad viņš nebija aizņemts ar savu māti - Keilu, viņš sita Džeju ar jostu, pudeli vai ar jebko, kas viņam bija pie rokas. Nebija svarīgi, vai viņš bija piedzēries vai ne. Džejs bija pie tā pieradis. Turklāt viņš neko nevarēja darīt. Nebija jēgas pretoties, raudāt, lūgt palīdzību. Visi jau zināja un neko nedarīja. Citi cilvēki sāka nākt ciemos. Viņi maksāja viņa tēvam un tad darīja ar Džeju, ko gribēja. Viņš arī tam nepretojās. Viņš pierada. Tas nebija nekas jauns, vismaz viņa dzīvē. Viņš vienmēr jutās netīrs, pretīgs.
Viņš neinteresējās par citiem bērniem savā vecumā. Sešu gadu vecumā viņš jau rūpējās par māju, gatavoja ēst, mazgāja veļu. Viņam bija vienalga, vai citi zēni negribēja ar viņu spēlēt ķerenes. Viņam bija vienalga, vai meitenēm viņš nepatika. Viņam bija lielākas rūpes. Kad viņš kļuva vecāks, daudz kas nemainījās. Bērni skolā bija tikpat bērnišķīgi. Viņi nebija tas, kas viņam patika. 15 gadu vecumā viņš sāka zagšus iet uz noplukušu bāru pilsētas malā. Nu, viņš īsti neļāvās zagšus, nevienam īsti nerūpēja, vai viņš bija prom. Viņš gāja stundu, gar šoseju un mežu. Tur stāvēja mazs bārs, kas smakoja pēc sviedriem un cigaretēm. Tur pulcējās vīrieši, kas pilsētā nebija iemīļoti, noziedznieki, narkotiku tirgotāji, jebkurš, kas neiekļāvās strādīga kristīga vīrieša tēlā. Viņš tos meklēja. veci, rupji, baismīgi, resni mātesdēli. Jebkurš, kam nebija iebildumu gulēt ar nepilngadīgu zēnu. Un tādu tur bija daudz.
Kādu dienu viņš atgriezās no skolas. Viņš ieraudzīja savu tēvu karājamies vannas istabā. Tajā pašā stundā viņš sakrāva somas un aizbēga pāri visai valstij. Viņš necerēja uz labāku dzīvi, viņš vienkārši negribēja nodarboties ar bēru izmaksām. Tagad viņš dzīvoja pilsētā. Tā bija ar žurkām pārņemta, noziegumiem bagāta pilsēta, kas bruka. Viņš joprojām bija nabags, viņu joprojām katru dienu drāza vīrieši. Viņš joprojām smēķēja un dzēra. Viņa dzīvē īsti nekas nemainījās. Cita vieta, tas pats sūds.
Izveidots 2025. g. 14. aug.
Atjaunināts 17. jūn.
Publicēts 2025. g. 18. aug.