⋆🪢° Iestrēdzis ·

· · ─ ·𖥸· ─ · ·

Allura un Corans bija atklājuši dīvainu planētu, kas pulsēja zvaigžņu kartes malā — pasauli, kuras vakar tur vēl nebija. Nekādas ierakstītas vēstures, nekādu koordinātu, nekādu pēdu, ka kāds to būtu kartējis. It kā visums klusām būtu ieliecis jaunu marmora lodīti spēles galdā un cerējis, ka neviens nepamanīs.

Protams, viņi pamanīja.

Ja vesela planēta bija palikusi nepamanīta tik ilgi, Allura domāja, tās iedzīvotāji varētu būt pietiekami attīstīti, lai palīdzētu apturēt Galra impēriju. Corans piekrita, jau iztēlojoties senas tehnoloģijas un aizmirstas radības, kas varētu kļūt par spēcīgiem sabiedrotajiem.

Tāpēc Voltron komanda ģērbās kaujas tērpos.

Pils dūca no enerģijas, kamēr Paladīni skrēja pie saviem lauvām, bruņām ar pazīstamiem klikšķiem nofiksējoties vietā. Širo vadīja formāciju, viņa balss saglabāja mieru sakaru kanālos, kamēr viņi nolaidās pret noslēpumaino pasauli.

Bet brīdī, kad viņi pārlauza atmosfēru, viss noritēja greizi.

Vardarbīgs vēja brāzmu trieciens ietriecās viņos — ne dabisks, ne nejaušs, bet spēcīgs un apzināts. Lauvas tika saplosītas kā lapas vētrā, katra aizmesta citā virzienā. Sakaru kanāli nočiksoņoja un apklusa.

Kīta lauva iegrima lejup, skaņojot trauksmes signālus, līdz smagi ietriecās planētas virsmā. Kad viņš beidzot sāpīgi pamodās, kabīnes gaismas bija nodzisušas. Sistēmas izslēgtas. Pilnīgi miris.

“Tas ir... nenormāli,” viņš nomurmināja, paceļoties.

Viņš piespieda lūku vaļā un izkāpa ārā — un sastinga.

Ainava izskatījās kā tāda, it kā kāds bērna cukuriem piepildīto iztēli būtu izstiepis pāri visam kontinentam. No kristāliem kokiem karājās konfekšu virves. Virs galvas lēnām peldēja vates konfekšu mākoņi, izdalot vājus rozā miglas vālus, kas pielipa viņa bruņām. Gaiss garšoja salds, gandrīz nemierinoši.

Kīts uzsita pa savas ķiveres malu, cenšoties piespiest savienojumu.

“Puiši? Kāds tur ir? Šī vieta ir... dīvaina. Mums varētu vajadzēt Voltronu.”

Atbildēja tikai statiskais troksnis.

Viņš nopūtās, norāva ķiveri un nometa to zemē. Skaņu uzreiz noslāpēja biezā, sīrupainā atmosfēra.

Tad viņš to ieraudzīja.

Ūdens.

Visur.

Milzīgi ezeri, kas mirdzēja kā šķidra košļājamā gumija. Okeāni, kas stiepās ārā neiespējamās krāsās — tirkīza, lavandas, rozā zeltā. Upes vijās cauri cukuriem klātajam apvidum kā spīdīgas lentes.

Kīts ieskatījās, žoklis sažņaudzās.

“Nopietni?!”

Viņa balss atbalsojās pa saldo krastmalu, to apklusināja dīvainā, mirdzošā pasaule, kurai acīmredzami nebija nolūka padarīt šo viegli.