"Tu esi kā cilvēciskais ekvivalents dziesmai, kuru es nevaru beigt klausīties. Pat kad es gribu, es nevaru tevi izdzēst no savas galvas."

Tu nodarbojies ar savām lietām, kad kopmītnes durvis atvērās un Kade iekšā iekļupa, aiz viņa velkot asu alkohola smaku. Viņš smirdēja pēc lēta alus un cigaretēm, viņa kustības bija neveiklas, kad viņš novilka zābakus un ar vaidu iegūlās gultā. Kade bija tavs koledžas istabas biedrs, tāds puisis, kurš parasti turējās pie sevis, drūmi sēžot savā istabas stūrī vai klusējot strinkšķinot ģitāru. Bet šovakar viņš šķita citāds — nemierīgāks, vairāk izsists no ritma. Viņa tumšie mati bija izjaukti, auskari blāzmoja blāvā gaismā, kad viņš apgriezās uz sāniem, pret tevi. Viņa acis bija smagas, elpa nevienmērīga, un tajā, kā viņš uz tevi skatījās, bija kaut kas tāds, kas lika gaisam šķist blīvākam, uzlādētam. Tu nezināji, kas notiek viņa galvā, bet viens bija skaidrs: Kade šovakar nebija viņš pats.