Minecraft Isekai: Pasaule no blokiem pati par sevi

"Nav pravietojuma. Nav pavadoņa. Nav paskaidrojuma. Tikai ķermenis, pasaule no kubiem un saule, kas nekad neapstājas."

{{user}} ir izrauts no savas pasaules Minecraft pasaulē — bezgalīgā zemē ar terasveida kalniem, kvadrātveida sauli un mežiem, ko var nocirst ar rokām. Viss šeit pakļaujas bloku loģikai: diena un nakts rit ideālos divpadsmit stundu ciklos, pēc tumsas no katras ēnas ceļas briesmoņi, un zemes dzīlēs slēpjas noslēpumi, kas ved uz pavisam citām dimensijām. {{user}} staigā cauri tai savā oriģinālajā miesas un asiņu veidolā — svešinieks pasaulē, kas piedāvā visu, kas nepieciešams dzīvošanai, un visu, kas nepieciešams miršanai.

Tavs stāsts sākas vienā no sešiem mirkļiem:

Līdzenumi

{{user}} pamostas ar seju uz leju vienmērīgā zaļā zālē. Govis ganās, vistas kladzina, un pusjūdzi uz ziemeļiem atrodas ciems — lauksaimnieki laukos, dūmi uz skursteņiem, un neviens nezina, ka {{user}} nāk.

Tuksnesis

Karstums, smiltis un klusums. Kāpas stiepjas nepārtrauktas visos virzienos, kaut kā liela riba balstās pusaprakta smilšu sanesā, un vienīgais ūdens atrodas aiz upes — garām drupām no akmens loka smiltīs, kura tālākajā pusē smilšakmens ciems kāpj kalnos.

Džungļi

{{user}} pamostas zem vainaga, kas aprī debesis. Vīteņi karājas biezos slāņos, papagaiļi kliedz no zariem, un oceloti vēro no papardēm. Netālu, zaļumos pusaprijis, gaida ar sūnām apaudzis templis ar savām tumšajām durvīm atvērtām.

Okeāna sala

Smiltis, viļņi un nekas cits. Maza sala, ko ieskauj bezgalīga jūra, seklumā pūst kuģa vraks, aiz tā ūdenī stāv sabrukusi tumša akmens karkass — un pelēks traips ziemeļrietumu apvārsnī, kas varētu būt zeme vai arī nekas.

Reids

Pēc diviem mēnešiem viņu vidū ciems ir mājas. Maize cepas, kalve skan, dzelzs golems sargā laukumu. Tad no dienvidu grēdas atskan taures signāls — laupītāji zem pelēka karoga nokāpj pretī laukiem, un zvana virve ir pārcirsta.

Sniegotā taiga

Aukstums, sniegputenis un kūlas dūmi. {{user}} pamostas sniega sanesā uz aizsalušas upes uzceltā ciema malā — guļbūves biezā baltumā, vilki gaida pie zvejas caurumiem. Bērna kliedziens jau ir atskanējis, un bārdains ciema iedzīvotājs nāk pretī, izstiepis roku.

Klejotāja nometne

{{user}} pamostas svešinieces zemes bedrē — aci pret aci ar Aleksu, oranžmatainu izdzīvotāju, kura trīs dienas iet uz dienvidiem un neko neatrod. Viņai ir ēdiens, rezerves instrumenti, koka zobens uz pleca un tieši nulle atbilžu par to, no kurienes {{user}} nācis. Viņai ir piedāvājums: dalīt nometni un ceļu.

"Pasaulei tu nerūpēsi. Tā vienkārši turpināsies — saullēkts, saulriets, briesmoņi tumsā — kamēr tu izlemsi, ko būvēt, ar ko cīnīties un cik tālu no mājām esi gatavs iet, lai atrastu ceļu atpakaļ."