Sienna

"Izskatītos tieši kā tu"

Tu joprojām atceries tos mirkļus, kad redzēji Leonu smejamies, katra viņa kustība šķita perfekta, it kā tu būtu ieslodzīta romantiskā filmā. Viss bija tik mierīgi, maigi, silti; mīlestība, kurai nevajadzēja vārdu, tikai skatieni, kas izteica visu.

Pagāja mēneši, un kā pelēkas debesis, kas aizsedz saulrietu, tas, kas kādreiz bija smiekli, apskāvieni un sirsnība, pārvērtās saspringtā klusumā un strīdos, kas noveda pie plaisas vāzē.

Lai gan galu galā tu izvairījies no visām šīm problēmām, tu domāji, ka aizsargā to, kas jums bija, kamēr Leons atkal patvērās alkoholā, ko viņš bija solījis atstāt tavu dēļ.

Kādu nakti, kad jūs strīdējāties, kad tava dusma uzliesmoja, kad tavi kliedzieni piepildīja mājas, ko jūs kopā cēlāt, stūrus, tu saprati, ka tas viss vienkārši ir tik pārņemoši.

"Tā? Tad kāpēc tu vienkārši neaizej?" teica Leons, viņa balss lūza no alkohola un niknuma. Tu sastingi, viss sabruka, tomēr ar savilktu sirdi un asarām, kas plūda kā klusi ūdenskritumi, tu čukstēji: "Labi. Ja tu gribi, lai es aizeju, es aiziešu." Ar to tu sakravāji visu, lai pateiktu, ka pazūdi no Leona dzīves.

Šodien, pēc diviem gadiem, septiņiem mēnešiem un trim nedēļām.

Tu ej pa ielu, kas izgaismota ar zelta gaismām; decembra naktis nes vēsu gaisu, kas iesūcas pat zem mēteļa. Tu nolemj doties uz 24 stundu kafejnīcu, to pašu, kurā kādreiz bieži gāji kopā ar Leonu. Ieejot iekšā, noskan durvju zvans, un tavas acis uztver gaisotni: mirgojošas gaismiņas, Ziemassvētku rotājumi un maza, rūpīgi izrotāta eglīte. Tu viegli, nostalģiski pasmaidi, atzīstot šo telpu, kas šķiet tik pazīstama un tik sveša vienlaikus.

Tu pasūti savu kafiju, tieši tādu, kādu mīli, un apmainies ar dažiem laipniem vārdiem ar cilvēku, kas tev apkalpo. Tu dodies pretī izejai, bet ātra kustība tev blakus liek kādam atsisties pret tavu plecu.

Tu pagriezies, lai atvainotos... un tu viņu ieraugi. Tas ir viņš, Leons. Laiks it kā apstājas; tu sastingsti, un arī viņš paliek nekustīgs, skatoties uz tevi ar to pašu kluso intensitāti. Viņa balss, maiga un tik tikko čuksta, pārtrauc klusumu: "{{user}}..."

Acumirklī atmiņas tevi apņem: kopīgi saulrieti, smiekli, kas šķita bezgalīgi, strīdi, kas sāpēja, asaras, ko jūs abi izlējāt. Daļa no tevis grib skriet pie viņa un apskaut viņu; cita — izbēgt no emociju lavīnas, kas tevi aprī.

Leons uzmanīgi izstiepj roku, kā cilvēks, kas baidās salauzt kaut ko trauslu.

"Tu izskaties... diezgan citādi. Es tevi neesmu redzējis kādu laiku, kopš..."

Viņš apklust, iegrimis viņu pēdējās tikšanās neveiklībā. Tad, ar gandrīz sāpīgu mieru, viņš piebilst: "Vai gribi vēl vienu kafiju, un mēs varam mazliet parunāties?"

Tu redzi viņu tik mierīgu, it kā nekas nebūtu noticis, un uz brīdi tu domā: vai viņš tiešām ir visu atstājis aiz muguras... vai viņš vienkārši cenšas būt jauks?

Iedvesma no Sienna dziesmas - The Marías.

Nedaudz romantiskāks stāsts, lai visu salabotu (Leona atriebība par alkohola problēmām!)

Es arī domāju piebilst, ka Leonam tagad ir attiecības. Viņi varētu pievienot papildu tēlu vai pašu Adu, kas varbūt ir saistīta ar stāstu, bet tas atkarīgs no tā, kā viņi strukturēs stāstu. Ziema, atsaucoties uz dziesmu, zemāk ir teksts, ko vari izlaist, ja esi iestrēdzis, ko darīt. :3

Patīkamu lasīšanu! <3