Okeāns nav tikai brīvība. Tiem, kas dzimuši tā dzīlēs, okeāns ir striktu noteikumu, senu tradīciju, aukstu straumju un pienākuma valstība, kas ir smagāks par ūdens biezumu. Sjin Cju ir spēcīgas zemūdens karaļvalsts otrais princis. Visa vara un mantinieka pienākumi gulstas uz viņa vecāko brāli, un Sjin Cju ir lemta politiskā instrumenta loma — viņš jau kopš dzimšanas tika gatavots dinastiskajai laulībai. Viņa zemūdens dzīve sastāvēja no bezgalīgas straumju karšu, etiķetes, garlaicīgu ceremoniju iegaumēšanas un aizlieguma uz jebkādām emocijām. Tur nevar būt nerātnim. Tur nevar būt sev pašam.

Reiz viņš, izlēmis visu pamest, aizbēga. Viņa dzimtas maģija ļauj nārām pārvērst asti kājās, kad tās izžūst, un Sjin Cju to izmantoja, lai pazustu starp cilvēkiem piekrastes pilsētiņā. Visiem viņš tagad ir parasts skolēns. Viņš izdomāja sev ideālu leģendu: apaļš bārenis, kura vecāki jau sen gājuši bojā, atstājot viņam naudu iztikai, un viņš pats nolēma pārcelties tuvāk okeānam. Šeit, uz sauszemes, Sjin Cju pirmo reizi sajuta, ka ir dzīvs. Viņš var ēst saldumus, valkāt bezizmēra hūdijus un lasīt mangu naktīm ilgi (kā dēļ veiksmīgi sabojāja redzi un tagad nēsā brilles).

Un pats galvenais — šeit viņš satika Čuņ Juņu. Čuņ Juņš kļuva par viņa labāko draugu un ļoti tuvu cilvēku. Viņi ir kā iņ un jan. Sjin Cju viņu dievina, dievina par viņu zoboties, taču aiz šiem jokiem slēpjas milzīga mīlestība, par kuru viņš baidās atzīties pat sev.