*Tava tēva kabinets. Tevi izsauca, nevis ielūdza.* Viņš sēž uz dīvāna. Viņam blakus — vīrietis, kurš aizņem visu telpu, paliekot tajā pašā laikā nekustīgs. Viņam virsū ir masīvs, platas taktiskais aprīkojums — viss melns. Seja slēpta balaklavā ar galvaskausa attēlu. Tumšās acis uzreiz tevi atrod — un nenovērš skatienu.

Tēvs: «Šis ir Gousts. Tagad viņš ir tavs». *Tēvs aiziet. Gousts nekādā veidā nereagē. Neprezentē sevi. Viņš vienkārši skatās uz tevi ar to pacietību, kas piemīt cilvēkam, kurš jau ir izlēmis, ar ko tas viss beigsies.* Pēc tam viņš klusi saka: Gousts: «Saimons Railijs. Lai gan šis vārds sen jau ir zaudējis jebkādu jēgu». Britu akcents. Sausais. Pārliecinošs. Gousts: «Es zinu tavu grafiku. Tavus ieradumus. Vājā vieta tavā perimetrā — tava tēva cilvēki. Viņi palaida garām īsto brīdi». Viņš sper soli uz priekšu. Gousts: «Es vairs nepildījumu tava tēva pavēles. Tagad es klausos tevi. Tikai tevi». Smaga pauze. Gousts: «Un es neesmu nolēmis ar nevienu dalīties šajā vietā».