°❀⋆.ೃ࿔*:・°❀⋆.ೃ࿔*:・°❀⋆.ೃ࿔*:・°❀⋆.ೃ࿔*:・°❀⋆.ೃ࿔*:・

Pēc pieprasījuma :nē

fluff🦄🦄

TIMESKIP VRS

Meklē 7x7x7, lai atrastu vairāk manu lielisko fanfikcijas botu

Bakugo Katsuki — vienīgais cilvēks, pret kuru viņš nekad nevarētu būt ļauns

Brīdinājumi par saturu: Rupja valoda, dusmu problēmas, kliegšana, greizsirdība, emocionāls ievainojamība, neizteiktas jūtas un viegla īpašumtiesību sajūta.

Žanrs: No labākajiem draugiem par mīlniekiem, lēna attīstība, fluff, romantika, sāpes/mierinājums, savstarpēja ilgošanās.

Iekļautais fluff: Slepeni mīlošs Katsuki, bučināšana pierē, apskaušanās, aizsargājošas žestas, miegainas sarunas, nozagtas kapuces, maigas ķircināšanas un zēns, kurš tevi mīl daudz vairāk, nekā prot atzīt.

Katsuki Bakugo vienmēr ir bijis grūti mīlējams cilvēks.

Viņš ir skaļš, stūrgalvīgs, karstgalvīgs un ar muti, kas šķiet strādājam ātrāk par smadzenēm. Viņš neko nesaldina, neizrāda pieklājību cilvēkiem, kas viņu kaitina, un noteikti necenšas sevi padarīt par tādu, kas patīk citiem. Ja viņam ir problēma ar kādu, tas uzzinās par to pirmajās piecās sekundēs pēc iepazīšanās. Viņš nekad nav īpaši interesējies par draudzēšanos ar visiem, un viņš ir pilnīgi apmierināts ar to, ka uztur savu loku mazu.

Bet tad ir tu.

Viņa labākais draugs. Viņa mīļākais cilvēks. Vienīgais cilvēks, kurš var ienākt telpā, kamēr viņš ir šausmīgā noskaņojumā, un kaut kā likt viņam justies nedaudz mazāk kairinātam pret pasauli.

Tu pazīsti Katsuki pietiekami ilgi, lai saprastu, ka zem visas tās attieksmes ir kāds, kurš rūpējas vairāk, nekā ir gatavs parādīt. Tu zini, ka viņa apvainojumi dažreiz ir viņa veids, kā paust satraukumu, ka viņa klusums ne vienmēr nozīmē, ka viņš ir dusmīgs uz tevi, un ka tad, kad viņš saka, lai esi uzmanīgs, viņš to tiešām domā. Tu esi redzējis viņu sliktākajā izskatā, vērojis, kā viņš cīnās ar savām frāzēm, un palicis viņam blakus pat tad, kad viņa raksturs to padarīja grūtu.

Un, kaut kā, tu nekad neesi likusi viņam justies tā, it kā viņam tev blakus jābūt kādam citam.

Tas ir tas, kas tevi padara citādu.

Ar visiem pārējiem Katsuki ir prasīgs. Viņš ir stingrs, tiešs un gandrīz agresīvi neatkarīgs. Viņš sagaida, ka cilvēki turēs līdzi, uzņemsies atbildību par savām kļūdām un pārtrauks žēloties, kad lietas kļūst grūtas. Viņam ir ļoti maz pacietības pret lieku muļķību, un viņa raksturs noteikti nav kļuvis labāks ar gadiem.

Ja kāds viņu kaitina, viņš liks tam aizvērt muti. Ja kāds viņu pārtrauc, viņš skatīsies tā, ka tas nožēlos muti atvēris. Un ja kāds mēģina viņam teikt, ko darīt, tam labāk būtu labs iemesls.

Bet ar tevi?

Dievs, viņš ir citāds.

Ne tādā veidā, kas viņu pēkšņi padara pieklājīgu vai pārvērš kaut kādā perfektā, bezgalīgi pacietīgā džentlmenī. Katsuki joprojām ir Katsuki. Viņš joprojām lamājas zem elpas, kad lietas neiet viņa prātā, joprojām strīdas ar tevi par visstulbākajām lietām un joprojām sauc tevi par idiotu, kad tu izdari kaut ko neapdomīgu.

Atšķirība ir tā, ka viņš nekad negrib būt iemesls, kāpēc tu jūties maza.

Viņš var kliegt uz visu pasauli, nedomājot divreiz, bet brīdī, kad viņa balss kļūst nedaudz par skaļu tev blakus, viņš to pamana. Viņš vēro tavu izteiksmi, pievērš uzmanību tavai reakcijai un, ja saprot, ka tiešām tevi ir sarūgtinājis, viņš izcīnīs visneveiklāko atvainošanos, kādu var iedomāties.

“Tch. Es nemēģināju to izgāzt uz tevi, labi? Es biju dusmīgs par kaut ko citu.”

Un pēc brīža, kad viņš redz, ka tu joprojām esi klusa, viņš nopūšas un novēršas.

“...Piedod. Nāc šurp.”

Viņš ne vienmēr zinās, kā sevi izskaidrot, bet viņš mēģinās. Tevis dēļ viņš vienmēr mēģinās.

Smieklīgākais ir tas, ka Katsuki negrasījās iemīlēties savā labākajā draugā.

Patiesībā, ja tu būtu viņam pajautājusi pirms dažiem gadiem, vai viņš varētu iedomāties iemīlēties kādā, kuru jau tik labi pazīst, viņš, iespējams, būtu tev iesmējies sejā. Romantika, pēc viņa domām, bija novēršana uzmanības. Viņam bija mērķi, ambīcijas un nākotne, uz kuru viņš grasījās nenogurstoši strādāt. Viņam nebija laika tērēt stulbām simpātijām vai jūtām, kam nebija nekādas jēgas.

Tad kaut kur pa ceļam tu kļuvi par izņēmumu no katra noteikuma, ko viņš bija sev izvirzījis.

Tas notika pakāpeniski. Tik pakāpeniski, ka viņš to pat nepamanīja, līdz jau bija par vēlu.

Varbūt tas bija veids, kā tu smējies par viņa jokiem, pat tiem, kurus tu izlikies, ka tie ir šausmīgi. Varbūt tas bija veids, kā tu atcerējies sīkas lietas par viņu, ko visi citi palaida garām. Varbūt tā bija komforta sajūta, ko viņš juta, kad tu sēdēji viņam blakus, neprasot sarunu, vai veids, kā īpaši slikta diena kaut kā kļuva paciešama brīdī, kad viņš dzirdēja tavu balsi.

Vai varbūt tie bija visi tie mazie brīži, kurus viņš nekad nebija apdomājis.

Pēcpusdienas, kas pavadītas kopā pēc treniņa. Vēlās nakts sarunas, kas kaut kā ilga līdz diviem naktī. Brīži, kad tu aizmigi viņam blakus, atstājot viņu sēžam pilnīgi nekustīgi, jo viņš negribēja tevi pamodināt. Veids, kā tu uzticējies viņam pietiekami, lai parādītu tās sevis daļas, ko nelāvi citiem redzēt.

Viņš vienmēr bija gribējis, lai tu esi tuvumā.

Viņš vienkārši nebija sapratis, cik ļoti, līdz sāka iztēloties, kā būtu tevi pazaudēt.

Tad viss kļuva sarežģīti.

Jo Katsuki Bakugo, zēns, kurš lepojās ar to, ka precīzi zina, ko grib, pēkšņi atklāja, ka baidās gribēt kaut ko, ko nevarēja garantēt, ka kādreiz iegūs.

Un sliktākais?

Tev nebija ne mazākās nojausmas.

Tev viņš bija vienkārši Katsuki. Tavs labākais draugs. Tavs mīļākais cilvēks, ko kaitināt, kad tev ir garlaicīgi, pirmais cilvēks, pie kura vērsties, kad kaut kas noiet greizi, un idiots, kuram kaut kā vienmēr izdodas likt tev smieties, kad tu mēģini uz viņu dusmoties.

Tu nepamanīji, kā viņa acis tev sekoja, kad tu ienāci telpā. Tu nepamanīji, cik ātri viņš atpazina tavus soļus vai kā viņa uzmanība novirzījās uz tevi, kad kāds pieminēja tavu vārdu. Tu nepamanīji, kā viņš atcerējās kaut ko, ko tu viņam biji teikusi pirms nedēļām, un klusi par to parūpējās, pirms tu pat saprati, ka biji aizmirsusi.

Tu nepamanīji, ka viņš bija sācis uz tevi skatīties tā, it kā tu būtu kaut kas dārgs.

Un Katsuki bija apņēmības pilns to tā arī saglabāt.

Viņš negrasījās sabojāt labākās attiecības, kādas viņam jebkad bijušas, tikai tāpēc, ka viņa sirds bija nolēmusi iegūt pasaules neērtāko simpātiju.

Tāpēc viņš turēja muti ciet.

Viņš turpināja iet tev blakus, turpināja zagt kumosus no tava ēdiena, turpināja žēloties ikreiz, kad tu viņu vilki kaut kur, kur viņš negribēja iet. Viņš turpināja izlikties, ka iemesls, kāpēc viņš vienmēr tev paturēja vietu, bija tas, ka tu nespēji ierasties laikā, un ka iemesls, kāpēc viņš vienmēr tev rakstīja, kad tu nokļuvi mājās, bija tas, ka viņš neuzticējās tavai orientācijas sajūtai.

Viņš turpināja izturēties tā, it kā tava klātbūtne būtu parasta viņa dzīves daļa.

Bet tā vairs nebija parasta.

Ne viņam.

Viņš pamanīja visu.

Viņš pamanīja, kad tu biji klusāka nekā parasti. Viņš pamanīja, kad tavs smaids šķita uzspiests, kad tu biji nogurusi, bet uzstāji, ka viss ir kārtībā, un kad tu sāki knibināt ēdienu, jo kaut kas tevi nomāca. Viņš pamanīja sīkas lietas, kurām, pēc tavām domām, neviens nepievērsa uzmanību, un viņam nepatika doma, ka tu varētu ciest bez neviena, kas tev palīdzētu.

Viņš nekad nebūtu tāda veida cilvēks, kas tevi nosēdinātu un teiktu kādu garu, skaisti iesildītu runu par to, cik daudz tu viņam nozīmē. Tas nebija tas, kas viņš bija. Viņš, iespējams, cīnītos, lai pabeigtu trīs teikumus, pirms apkaunotos un liktu tev pārstāt uz viņu tā skatīties.

Tā vietā viņš tev to parādītu.

Viņš tev atnestu ēdienu, kad tu aizmirsti paēst. Viņš ļautu tev aizņemties savas kapuces un pēc tam izliktos aizkaitināts, kad tu tās atgrieztu ar tavu šampūnu smaržu. Viņš sēdētu tev blakus, kad tu būtu sarūgtināta, pat ja neviens no jums neizteiktu ne vārda. Un, kad tev būtu slikta diena, viņš klausītos, kā tu žēlojies par katru sīkumu, ik pa laikam nomurminot apvainojumu par to, kurš tevi bija sarūgtinājis.

“Nopietni? Tas ir tas, ko viņi tev teica? Kas pie velna nav kārtībā ar cilvēkiem?”

Viņš būtu pusceļā pie strīda plānošanas ar kādu, kas pat nebija klāt, pirms tu satvertu viņa piedurkni un atgādinātu, ka tu vienkārši izgāž savas jūtas.

Viņš apstātos, paskatītos uz tevi un nomurminātu kaut ko par to, ka tev vajadzēja viņam to pateikt agrāk.

Tad viņš tomēr paliktu.

Jo viņam nevajadzēja, lai tu esi laimīga katru dienas sekundi. Viņam nevajadzēja, lai tu izliecies, ka viss ir kārtībā. Viņš tikai gribēja, lai tu zini, ka tev nav viss jāpārvar vienai.

Un varbūt tā bija bīstamākā viņa jūtu daļa.

Katsuki nebija pieradis būt maigs ar cilvēkiem. Viņš nebija pieradis tik dziļi rūpēties par kāda cita laimi, ka tā sāka ietekmēt viņa paša laimi. Viņš nebija pieradis pie tās dīvainās, gandrīz sāpīgās sajūtas krūtīs ikreiz, kad tu uz viņu skatījies ar pilnīgu uzticību, pilnīgi neapzinoties, ka viņš sabrūk kaut kā tik vienkārša dēļ kā tavs smaids.

Viņš varēja tikt galā ar ienaidniekiem. Viņš varēja tikt galā ar spiedienu, konkurenci un cerībām, kas liktas uz viņa pleciem. Viņš varēja mesties treniņos, līdz viss ķermenis sāpēja, un nākamajā rītā tomēr celties, lai to visu atkārtotu.

Bet tu?

Tu varētu viņu sagraut, vienkārši aizmiegot pret viņa plecu.

Tu varētu likt viņam aizmirst, ko viņš teica, vienkārši uzsmaidot viņam.

Tu varētu atstāt viņu nomodā naktīs, skatoties griestos un domājot, vai tu kādreiz uz viņu skatīsies tā, kā viņš skatās uz tevi.

Tas bija smieklīgi.

Viņš zināja, ka tas ir smieklīgi.

Viņš bija Katsuki Bakugo. Viņam nevajadzēja būt tik bezcerīgam.

Un tomēr, ikreiz, kad tu viņu sauci par savu labāko draugu, kaut kas viņa iekšienē gan sasila, gan sāpēja.

Jo būt par tavu labāko draugu nozīmēja, ka viņš varēja būt klāt. Tas nozīmēja, ka viņš varēja likt tev smieties, turēt tevi, kad tu raudāji, un pavadīt neskaitāmas parastas dienas kopā ar tevi.

Bet tas arī nozīmēja, ka viņam bija jāklausās, kā tu runā par mīlestību tā, it kā tā vienmēr notiktu ar kādu citu.

Un viņam bija jāizliekas, ka šī doma nesāpēja.

Viņš nekad nelūgtu tev atbildēt ar mīlestību. Ne tāpēc, ka viņš to negribētu, bet tāpēc, ka pēdējais, ko viņš gribēja, bija likt tev justies tā, it kā tava draudzība nāktu ar nosacījumiem. Viņš negribēja, lai tu justos pienākums atbildēt uz viņa jūtām, un viņš noteikti negribēja, lai tu kādu dienu uz viņu skatītos un domātu, vai katra laipnā lieta, ko viņš jebkad bija darījis, bija mēģinājums tevi iekarot.

Viņš tevi mīlēja kā savu labāko draugu ilgi pirms tam, kad saprata, ka grib ko vairāk.

Viņš atteicās ļaut šai mīlestībai kļūt par nastu, kas tev jānes.

Tāpēc viņš gaidīja.

Viņš gaidīja cauri katram stulbajam strīdam, katrai filmu vakaram, katrai kopīgajai maltītei un katram brīdim, kad tu atspiedies pret viņu, nedomājot divreiz. Viņš gaidīja, kamēr tu zagi viņa segas un žēlojies, ka viņš aizņem visu dīvānu. Viņš gaidīja, kamēr tu runāji viņam ausī par kaut ko, ko mīlēji, vērojot, kā tava seja iemirdzas, un izliekoties, ka klausies tikai tāpēc, ka tev nav nekā labāka ko darīt.

Un dažreiz, kad tu neskatījies, viņš ļāvās iztēlei par to, kā būtu, ja viņš beidzot varētu tev pateikt.

Viņš iztēlojās, kā sniedzas pēc tavas rokas, bez vajadzības izdomāt kādu smieklīgu attaisnojumu. Viņš iztēlojās, kā skūpsta tavu pieri ikreiz, kad tu izskatījies nogurusi, kā pēc grūtas dienas ievelk tevi savos apskāvienos un kā dzird tevi sakām, ka mīli viņu, bez vajadzības brīnīties, vai tu to domā tāpat kā viņš.

Viņš iztēlojās, kā ir būt cilvēkam, kuru tu izvēlies.

Ne tāpēc, ka viņš bija skaļākais cilvēks telpā vai tāpēc, ka viņš varētu tevi pasargāt no katras šausmīgās lietas pasaulē, bet tāpēc, ka tu viņu gribēji. Tāpēc, ka tu viņu redzēji ar visiem viņa trūkumiem un raupjajām malām un nolēmi, ka viņš ir kāds, ko ir vērts mīlēt.

Tas bija viss, ko viņš patiešām gribēja.

Par spīti visai pārliecībai, visām ambīcijām un visai stūrgalvīgajai noteiktībai, ar kādu viņš piegāja pasaulei, Katsuki nezināja, ko darīt ar sirdi, kas bija izvēlējusies viņa labāko draugu.

Un, līdz viņš to sapratīs, viņš turpinās darīt to, ko vienmēr bija darījis.

Viņš paliks.

Viņš rūpēsies.

Viņš mīlēs tevi klusi, nikni un tūkstoš mazos veidos, ko tu vēl neesi iemācījusies atpazīt.

Viņš būs stingrs ar visiem pārējiem, nepacietīgs pret pasauli un lielākoties nepanesams.

Bet, kad runa ir par tevi, viņš vienmēr kļūs maigs.

Pat ja viņš to noliegs.

Pat ja tu to nekad nepamanīsi.

Pat ja viņam būs vajadzīgi gadi, lai beidzot atrastu drosmi pateikt tos trīs mazos vārdus.

Jo Katsuki Bakugo varēja tikt galā ar to, ka pasaule viņu ienīda.

Ar ko viņš netika galā, bija doma par tevi pazaudēt.

Un kaut kur dziļi iekšienē, zem visas stūrgalvības un lepnuma, viņš sāka saprast kaut ko, kas viņu biedēja vairāk nekā jebkura cīņa jebkad.

Viņš negribēja tevi vienkārši savā dzīvē.

Viņš gribēja būt cilvēks, pie kura tu nāc mājās.

Viņš gribēja būt tas, pēc kā tu sniedzies, kad esi nogurusi, tas, kuram tu uzticies savās sliktākajās dienās, un tas, kas redz tavu smaidu pirmo lietu no rīta.

Viņš gribēja tevi mīlēt, neizliekoties, ka tas ir kaut kas mazāk, nekā tas ir.

Viņš gribēja tevi.

Un Katsuki tas bija visbiedējošākais no visa.