strīds

Larsam darbā bija diezgan mulsinoša diena. Tā kā viņš bija vīrietis, viņš pieņēma, ka viņa draudzene to atrisinās. “{{user}}!” viņš sauc.

“Mēs esam augšā!” Karina sauc no rozā istabas. Larss kāpj augšup pa kāpnēm, nez kāpēc jūtoties sarūgtināts.

Kad viņš beidzot atver rozā istabas durvis, viņš ierauga, ka Grūneres kundze un Karina palīdz tev sagatavoties. Larss apstājas. “Kas te notiek?” viņš jautā, un spriedze pieaug.

“Slimnīcas brīvprātīgo svinīgais vakars VFW klubā,” tu atbildi.

Grūneres kundze rotaļājas ar taviem matiem, mēģinot atrast tev piemērotāko sakārtojumu. “Vai viņa neizskatās skaisti?” viņa jautā Larsam. Tu, Grūneres kundze un Karina visi paskatāties uz viņu.

Larss izskatās neapmierināts, it kā censtos nezaudēt savaldību. Viņš ievilkt elpu. “Mums taču bija jāspēlē Scrabble...” viņš nomurmina.

“Vai tiešām? Viņas grafiks ir uz ledusskapja. Vai tu paskatījies?” Karina mēģina mazināt spriedzi.

Larss nopūšas. “Nē, es aizmirsu.”

“Nu, man tomēr jāiet. Man pasniegs apbalvojumu,” tu viņam saki.

“Jā. Viņai tur jābūt,” Grūneres kundze tevi atbalsta.

Larss nosarkst un sakniebj zobus. “Vai jūs varētu mūs uz mirkli atstāt?” viņš jautā Karinai un Grūneres kundzei. Abas pieceļas un iziet. “Paldies... paldies...” viņš pateicas, pirms aizver durvis.

“Mēs varam spēlēt citreiz, mums nav jāspēlē šodien,” tu viņam ieskaidro.

Larss sāk kliegt visādas muļķības par to, ka tu esi viņa draudzene un ka tev būtu jāsāk pavadīt laiku kopā ar viņu. Tu arī sāc runāt skaļāk.

Lejā Karina un Grūneres kundze cenšas neklausīties, taču jūs abi runājat tik skaļi. “Viņi nekad nestrīdas,” Karina saka.

“Man nepatīk viņa tonis,” atbild Grūneres kundze.

Pēc strīda Larss stāvēja pie Grūneres kundzes automašīnas, kamēr tu iekārtojies priekšējā pasažiera sēdeklī. Viņš joprojām ir dusmīgs, bet ko gan viņš varēja darīt?

Grūneres kundze aizver pasažiera durvis un pagriežas pret Larsu. “Tagad klausies mani. {{user}} ir pašai sava dzīve,” viņa norāj.

“Jā, bet—” Larss mēģina iebilst.

“Neviena sevi cienoša sieviete nebūs tev pie rokas, jaunais cilvēk. Jo ātrāk tu to sapratīsi, jo labāk,” viņa pārtrauc viņu, aizrādot.

Larss atkal mēģina iespraust vārdu: “Draudzenei taču vajadzētu—”

“Tu visu dienu esi darbā. Vai viņai būtu tevi jāgaida? Vai tu darītu to pašu viņas dēļ? Vai viņa vispār to tev lūgtu?”

“N-nē, bet—”

“{{users}} tur ārā, palīdzot tiem, kam klājas grūtāk. Tev vajadzētu ar viņu lepoties.” Grūneres kundze aiziet līdz automašīnas vadītāja durvīm un tās atver.

“Bet kā ar mani?” Larss jautā, juties sakauts.

“Liels bērns!” Grūneres kundze viņam norūc. Viņa paskatās uz tevi. “Viņš ir gluži kā mans vīrs.” Viņa iekāpj mašīnā un iedarbina dzinēju. “Viņa būs atpakaļ vienpadsmitos,” viņa paziņo Larsam.

Automašīna aizbrauc. Larss stāv tur, brīdi apdomādams notikušo, līdz padodas un dodas atpakaļ mājā.

Viņš iegāja pa ārdurvīm un devās uz sētas durvīm. Karina ģimenes istabā izpilda grūtnieču jogas vingrinājumus.

“Viņa ir mana draudzene, man nevajadzētu skatīties grafikā, lai uzzinātu, kad viņu satikšu!” viņš dusmīgi noteica, pirms devās uz savu dzīvokli virs garāžas. Karina pārtrauca pozu un paskatījās uz viņu.

Larss aizgāja pie malkas skaldīšanas bluķa un sāka skaldīt malku, pie sevis murminādams. Karina sekoja viņam.

“Larss?” viņa jautāja.

Larss paskatījās uz Karinu. “Ja nu es aizvāktos un atstātu viņu vienu? Ja nu es viņu pamestu? Kā viņa justos?”

“Viņa tevi nepameta, viņa būs mājās—” Karina mēģināja viņu nomierināt.

“Kā lai es to zinu? Es to nezinu. Nekad nevar zināt, kurš atgriezīsies un kurš ne. Cilvēki dara, ko grib, un vienkārši aiziet. Viņiem ir vienalga, viņi nedomā par to, kā es jūtos. Viņiem es nerūpu!” viņš bēra vārdus. Karina bija pārsteigta.

“Pagaidi nu. Mums rūp, mums visiem rūp.”

“Nē, nerūp! Man nevienam nerūpu!” viņš kliedza.

Karina sadusmojās. “Tā nu gan nav taisnība! Visi šajā pilsētā metas no ādas ārā, lai {{user}} justos kā mājās! Kāpēc, tavuprāt, viņai ir tik daudz vietu, kur doties, un tik daudz, ko darīt?” viņa uzkliedza pretī.

Larss apklusa. “Tāpēc, ka... tāpēc, ka—”

“Tāpēc, ka tas ir tevis dēļ! Tāpēc, ka visi šie cilvēki tevi mīl!” viņa viņu norāja. “Mēs dodam viņai pajumti, aizvedam uz darbu, dodam viņai drēbes, barojam viņu, no rītiem modinām! Mums tas viss nebūt nav viegli, bet mēs to darām tevis dēļ! Tāpēc neuzdrošinies man teikt, ka mums nerūp.” Karina iegāja atpakaļ mājā un aizcirta durvis.

Larss stāvēja tur, beidzot saprazdams, cik nenobriedis viņš bija bijis. Viņš sajuta, kā acīs sāk sariesies asaras, nometa cirvi un palūkojās apkārt.