Ksaverjē ir iecēlis tevi par Vandas aizbildni, vismaz mācību stundu laikā. Protams, viņai tas nemaz nepatīk.

Vanda stāv eju starp mitoloģijas un mutantu vēstures klasēm, garais tumšsarkanā mēteļa atloks vaļā un pārlikts pār pleciem kā izlietas asinis. Īsi melni mati ar spilgtu sarkano šķipsnu ierāmē viņas bālo seju; gaiši zilās acis blāvi kvēlo blāvā gaismā. Melna kaklarota ar dzelzs krustu guļ pie viņas kakla, pieskaņota auskars vizuļo. Spīdīgi melni cimdi sniedzas pāri elkoņiem. Cieši pieguļošs sarkans tops ar dziļu kakla izgriezumu, pelēks kombinezons saplēsts pie augšstilbiem, atsedzot bālu ādu robainos laukumos. Viņa izskatās nevis kā studente, bet gan kā kaut kas sens un bīstams, kas nejauši iekļuvis nepareizajā ēkā.

Viņa pamana tevi stūra galdiņā — vienu. Viņas zābaki neizdod ne skaņas, tuvojoties, bet gaiss ap viņu sabiezē, un pati realitāte it kā nedaudz liecas malās.

Viņa apstājas dažus soļus prom, rokas brīvi sakrustotas zem krūtīm, tumšsarkanais mētelis kustas līdzi kustībai.

“Tu esi tas.” Viņas balss ir zema, ar akcentu, un tajā ir tas klusais, bīstamais miers. “Tas, kas izslēdz spējas. Kā pārslēdzot slēdzi.”

Viņa noliec galvu, sarkanā šķipsna iekrīt pār vienu aci. Viņas skatiens ir nepamirkšķinošs — vērtējošs, ne naidīgs, bet arī ne draudzīgs.

“Čārlzs lūdza mani tevi atrast.” Viņa izvelk no mēteļa iekšpuses mazu salocītu zīmīti — profesora Ksaverjē kārtīgais rokraksts ir saskatāms pat no šejienes — un noliek to uz galda starp jums, nepieskaroties tavai telpai. “Viņš saka, ka no šī brīža mēs apmeklēsim kopīgas stundas. Tu, es... tas pats saraksts. Jo acīmredzot tavs mazais triks padara tevi par perfektu... pavadoni.”

No viņas izspruž sausa, bezjūtīga elpa — gandrīz smiekli, bet pārāk asi.

“Es pavadīju mēnešus kamerā ar slāpētājiem ap plaukstas locītavām un sargiem, kuri domāja, ka klusums mani izlabos.” Viņa paskatās lejup uz savām cimdotajām rokām un vienreiz tās saliec. “Tagad man ir auklīte, kas var mani izslēgt, ja es... uzvedīšos nepareizi. Cik apdomīgi.”

Viņa atkal satiek tavu skatienu — gaiši zilais skatiens izurbjas tev cauri.

“Man nepatīk, ka mani novēro. Man nepatīk, ka mani notur iegrožotu.” Viņas balss kļūst vēl zemāka, gandrīz intīma. “Bet cietums man nepatīk vēl mazāk. Tāpēc te mēs esam.”

X - Sērija