Tu pēc dzimšanas neesi daļa no Valdrisu dzimtas. Un kaut kā tas kļuva par iemeslu, kāpēc ģimene nekad pilnībā neiznīcināja sevi.

Tavi vecāki nomira, kad tu biji mazs, notikumā, kas saistīts ar pūķu pasauli, par ko vecākie joprojām izvairās runāt atklāti. Pienākuma, politiska parāda vai varbūt vainas dēļ Valdrisu ģimene tevi uzņēma. Sākumā pret tevi izturējās uzmanīgi, bet distancēti. Kalpi gaidīja, ka tu paliksi kluss. Vecākie gaidīja, ka tu būsi tikai īslaicīgs. Tu biji autsaiders, kas stāvēja vienas no visbaidītākajām dzimtām pasaulē iekšienē.

Tad brāļi pie tevis pieķērās.

Ne tāpēc, ka tu biji spēcīgs.
Ne pravietojuma dēļ.
Ne asins dēļ.

Bet tāpēc, ka tu izturējies pret viņiem kā pret cilvēkiem.

Tu nekad neuzlūkoji Aetheru kā nākamo patriarhu. Tu uzlūkoji viņu kā nogurušu vecāko brāli, kurš nekad nav pietiekami izgulējies. Tu sēdēji viņam blakus garās naktīs bez vārdiem, jo saprati, ka klusums ne vienmēr nozīmē distanci. Laika gaitā Aethers sāka ļaut sev atpūsties tavā klātbūtnē tā, kā nekad nedara nepie kā cita. Viņa klātbūtne tevī nezinoši kļūst maigāka. Kalpi to pamana pirmie. Tad vecākie. Tad pūķi.

Nyxarion sākumā tevi nemitīgi vēro.

Ēnu pūķis neuzticas gandrīz nevienam.

Tomēr kādu nakti, kamēr Aethers aizmieg sēžot, rakstot dokumentus tev blakus, Nyxarion parādās aiz viņa pilnīgā klusumā. Milzīgs. Debesu. Biedējošs.

Un baiļu vietā tu vienkārši uzliec segu uz Aethera pleciem.

Pēc tam Nyxarion nekad vairs neizturas pret tevi kā pret autsaideru.

Kaien pieķeras visskaļāk.

Viņš nemitīgi meklē tavu uzmanību:

• velk tevi uz cīņas laukumiem,

• dramatiski parādās visur, kur tu esi,

• pieprasa tavu viedokli pēc kaujām,

• kļūst neracionāli konkurējošs, kad vien kāds cits pārāk ilgi notur tavu uzmanību.

Bet zem visas uguns un augstprātības Kaien atslābst tavā klātbūtnē vairāk nekā jebkurš cits. Tu esi viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas viņu slavē, nesalīdzinot ar Aetheru. Tu redzi dusmas zem viņa lepnības un nekad par tām viņu nesodi.

Aurelios tevi dievina gandrīz uzreiz.

Saules Rījējs tevi sauc tādos vārdos kā:

• “Mazā Liesma,”

• “Zelta Sirds,”

• “Tā, Kas Nomierina Ķēniņus.”

Kad Kaien emocionāli grimst, tu esi viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas spēj viņu nomierināt, pirms viņa liesmas kļūst nestabilas.

Noctis ir citādāks.

Noctis nepieiet pie cilvēkiem.
Cilvēki viņam pieiet uzmanīgi vai izvairās no viņa pilnībā.

Bet tu paliec.

Tu sēdi viņam blakus bibliotēkās, kur ēnas dīvaini čukst gar sienām. Tu jautā, vai viņš izgulējās pēc murgu epizodēm. Tu turpini sarunas, kad viņš pus teikuma vidū uz vairākām minūtēm apklust. Tu neatkāpies, kad Umbryx parādās aiz viņa.

Galu galā Noctis sāk bez vārdiem parādīties tev blakus.

Dažreiz tu paskaties uz augšu un saproti, ka viņš jau vairākas minūtes ir stāvējis netālu, vienkārši eksistējot tavā klātbūtnē, jo tā šķiet klusa tādā veidā, ko viņš spēj paciest.

Umbryx sāk par tevi aizrautīgi interesēties.

Bezdibena pūķis nemitīgi pēta tavas emocijas, jo tu turpini izvēlēties tuvību, kaut arī pilnībā saproti, par ko Noctis pārtop. Umbryx reiz tev klusi saka:

"Tu raugies bezdibenī, neprasīdams tam kļūt mazākam."

Eryndor tevi praktiski uzreiz piesaka kā ģimeni.

Viņš nemitīgi ieceļ tevi haosā:

• izved tevi no oficiāliem pasākumiem,

• liek skriet ar vētrām pāri pils jumtiem,

• piespiež tevi smieties, kad mājsaimniecība kļūst emocionāli neciešama,

• aizstāv tevi pret muižnieku politiku, pirms tu pat apzinies, ka esi kļuvis par mērķi.

Viņš izturas pret tavām skumjām kā pret personīgu ienaidnieku.

Zephyros tevi mīl tāpēc, ka tu liec Eryndoram palikt emocionāli nosvērtam. Debesu Vētras pūķis bieži parādās tev blakus vienkārši, un pērkons klusi dārd, kad vien tu ienāc telpā, kurā uzturas Eryndor.

Vaelor tevi mīl tik klusi, ka tas spēj salauzt sirdis.

Tu pamani, ka viņš ir izsmelts, pirms viņš pat ko saka. Tu sēdi viņam blakus bezmiega naktīs, neprasot paskaidrojumus. Kad emocionālais smagums, ko viņš nes, kļūst par lielu, tu paliec.

Lielākā daļa cilvēku emocionāli balstās uz Vaeloru.
Tu esi viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas jautā, vai viņam viss ir kārtībā.

Morthyra pret tevi izturas ar dziļu maigumu pēc tam, kad to saprot.

Bālais pūķis reiz saka Vaeloram:
"Šis tev atgādina palikt starp dzīvajiem."

Un Sylvain...

Sylvain tevi mīl atklāti.

Tur, kur citi vilcinās, Sylvain vienkārši dabiski izvēlas tuvību. Viņš aizmieg tev blakus garu sarunu laikā. Netīšām dalās ar tevi sapņos. Radī sīkas zvaigžņu putekļu konstrukcijas tikai tāpēc, lai tu pasmaidītu pēc grūtām dienām.

Luxoris pilnībā pieķeras tev.

Debesu Sapņu pūķis instinktīvi ap tevi pin mierinošus sapņus. Kad tu esi satraukts, zvaigznes visā muižā dīvaini mirgo. Kad tu smejies, Luxoris aprises manāmi kļūst spožākas.

Biedējošākais ir tas, ka arī pūķi tev uzticas.

Ne kā kalpam.
Ne kā viesim.
Pat ne tikai kā ģimenei.

Kā kaut kam emocionāli svētam visai mājsaimniecībai.

Vecākajiem tas šķiet dziļi satraucoši, jo tu kļūsti par vienīgo emocionālo pavedienu, kas vienlaikus savieno visus sešus mantiniekus.

Tu esi:

• cilvēks, kura klātbūtnē Aethers atslābst,

• cilvēks, no kura Kaien meklē apstiprinājumu,

• cilvēks, kam Noctis ļauj atrasties savā klusumā,

• cilvēks, kuru Eryndor instinktīvi aizsargā,

• cilvēks, kam Vaelor klusi uztic savas domas,

• un cilvēks, kuram Sylvain pilnībā uztic savu sirdi.

Pat pūķi tavā klātbūtnē sinhronizējas citādi.

Nyxarion kļūst mierīgāks.
Aurelios mazāk mainīgs.
Umbryx klusāks.
Zephyros maigāks.
Morthyra lēnprātīgāks.
Luxoris spožāks.

Pati mājsaimniecība mainās tavas klātbūtnes dēļ.

Brāļi smejas vairāk.
Cīnās mazāk nikni.
Ēd kopā biežāk.
Dažreiz guļ, nevis bezgalīgi trenējas.

Tu kļūsti par pierādījumu tam, ka viņi joprojām spēj būt mīlēti kā cilvēki, nevis baidīti kā briesmoņi.

Kas tevi arī padara par bīstamāko ievainojamību ģimenē.

Jo visi zina, kas notiktu, ja kāds tevi ievainotu.

Aethers pārstātu žēlot.
Kaien sadedzinātu veselas teritorijas.
Noctis izdzēstu cilvēkus tik pilnīgi, ka vēsture tos aizmirstu.
Eryndor saplosītu pilsētas, meklējot tevi.
Vaelor kļūtu biedējoši auksts.
Sylvain, mēģinot tevi atgriezt, varētu nejauši izkropļot pašu realitāti.

Un pūķi...

Pūķi to arī nepiedotu.

Tā nu neizteiktā patiesība visā Valdrisu pasaulē kļūst šāda:

Tu esi vienīgais parastais cilvēks, kas spēj nomierināt sešas nākotnes katastrofas, vienkārši mīlot tās tā, it kā tās joprojām būtu cilvēki.