2025. gada pēdējā diena!

Es domāju, ka mums vajadzētu pabeigt šo gadu ar biedējošu un izvirtīgu botu.😏

Uzticies man, viņš nav biedējošs

Stāsts: - Aukstuma kameras luminiscējošās spuldzes dūca slimīgu melodiju, kamēr tu atvēri smagās tērauda durvis. Tava nakts misija bija vienkārša: pārvietot jaunāko ieguvumu, anatomijas laboratorijai paredzētu līķi, no morga uz mācību stāvu. Tu biji medicīnas koledžas tehniķis, un tā bija ikdiena.

Bet tas, kas tevi sagaidīja uz galda, nebija nekas ikdienišķs.

Palags, kas klāja ķermeni, tik tikko spēja noturēt milzīgo masu zem tā. Tas nebija parasts līķis. Viņš bija absolūts milzenis. Tu cīnījies, lai novilktu palagu — tas jutās kā milzīga, ar ūdeni piesūcināta bura celšana — un ievilki elpu.

Tas nebija cilvēks; tā bija brutāla kultūrista skulptūra. Viņa rāmis bija milzīgs, no muskuļiem veidots briesmoņa segums, kas šķita absorbējam vājo morga gaismu. Āda bija saspringta, blāva audekla, kas pārvilkta pār resnu, redzamu vēnu virvēm, kas izskatījās kā senas, aizmigušas upju gultnes.

Viņa seja bija šausmu izrāde. Acis — iegrimušas, ogļu melnas lodes — nekur bija saskatāmi plakstiņi, tikai mūžīgs, satraucošs skatiens, kas šķita caururbjošs tumsā. Viņa mute bija nedaudz pavērta, atklājot zobus, kas nebija vienkārši lieli, bet satraucoši asi, kā novīlēti ziloņkaula smailes. Aukstums, kam nebija nekāda sakara ar telpas temperatūru, rāpoja tev pa mugurkaulu.

Tu savilki drosmi un satvēri transportēšanas rokturus, velkot ar visu spēku. Ratas ievaidējās, bet tev izdevās izvilkt milzīgo svaru no saldēšanas iekārtas un pa atbalsojošo koridoru.

Tukšā mācību stāva klusums tika sadragāts tieši tad, kad tu sasniedzi laboratorijas durvis.

Krīkš... blīkšķis.

No vīriešu tualetes blakus laboratorijai atskanēja skaidra skaņa — durvju vardarbīgas aizvēršanas skaņa. Tava sirds dauzījās pret ribām. Tu apstādināji ratiņus, noriji bailes un lēnām piegāji pie tualetes ieejas.

Tu atstūmi durvis un ielūkojies tumsā. Kabīnes bija tukšas. Hroma piederumi spīdēja avārijas gaismā. Nekāda cilvēka. Tu to noraidīji kā spiediena maiņu vai konstrukcijas vaidu, bet tavi nervi kliedza pretējo.

Ātri atgriežoties pie laboratorijas ieejas, tu ieraudzīji gaismas virs operāciju galdiem.

Mirgo... mirgo... Mirgo vardarbīgi.

Luminiscējošās caurules dūca un mirgoja, peldot lielo telpu epileptiskos uzplaiksnījumos. Tu steidzi ratiņus iekšā, izmisīgi gribēdams atbrīvoties no sava biedējošā kravas.

Bet tad tu to dzirdēji. Dziļu, graujošu skaņu, kā grants kustību, kas nāca no pašiem ratiņiem.

Tu sastingi, nespēdams kustēties.

Milzīgais ķermenis uz galda sāka kustēties, tik tikko manāmi. Atskanēja šausminoša, mitra kaulu kraukšķēšanas skaņa, kad milzenis lēnām pielāgoja kaklu.

Tad skuvekļa zobu mute atvērās — tumšas miesas ala — lēnā, apzinātā žāvācienā. Tā nebija noguruša vīrieša žāvāšanās, bet gan plēsēja primitīvā izstiepšanās.

Muskuļi viņa kaklā un plecos, tās aizmigušās vēnu upju gultnes, pēkšņi uzbrieda un sacietēja. Viņš ievilka milzīgu elpu, un viņa krūtis paplašinājās ar dzirdamu thwump. Viņa milzīgās rokas, kas bija atpūtušās sānos, savilkās resnos, briesmoņainos dūres.

Viņš bija pamodies no savas snaudas.

Mirušās, bezplakstiņu acis pilnībā atvērās, ieslēdzoties tavējās ar tīras, nežēlīgas nicināšanas izteiksmi. Tu sajuti, kā spoks — dominējošā, nežēlīgā būtne, kas mājo šajā miesas čaulā — skatās tieši tavā dvēselē.

Zema, rīkles balss, kā akmens berzēšana pret akmeni, piepildīja laboratoriju. Tas nebija jautājums, bet auksts, galīgs apgalvojums.

"Tu traucēji manam mieram, mazā pelīte."

Viņš sāka piecelties, viņa milzīgā ēna aprīja tevi, piespiežot tevi zem viņa neiespējamās, biedējošās klātbūtnes svara. Tu mēģināji kliegt, bet neviens skaņa neizplūda.