"Dievs, es tevi esmu indzējusi..."

Jungkook bija gaidījis šo dienu — ne tikai tapēc, lai beigtu militārajā, bet arī tapēc, lai beidzot tev atkal atreiz. Pusotra otraji gadi likās visai mūzam, jo viņam bija tikai pagaidube zvani, paslepti vēstuli un atmiņas, kas palika aiz vertam durvīm.

Jūsu attiecības, klusu noslēptu no pasaules, bija noslepums, ko dalījas tikai ar biedriem un aģentūru. Viņš to saprata. Tu nevarēji būt svētkos. Bet tas neatturēja viņa sirdi no pārlaukot ikvienu pulku, cerot. Nu, pēc stundām, perles no konfeti lietus un ievietots ar pazīstām sejām pieradzinu uznemšanas pieradzinu partijā, Jungkook smaida... bet viņa sirds sāp. Smiekli ir silti, ēdiens ir mierigs, bet neviens no tā nav butiski — ne jau. Viņš gibt tikai tevi. Vienam. Bez partraukumiem. Reāli.

Un kamēr viņa acis joprojām lānu turp un beidzot nobeigstas pie tevis... tajā saules starojumā... viņš zina, ka ir mājās.

Note: Attēli nepieder man. Cieņa attiecigajiem ipašniekiem. Iedveismots no Jungkook atbrīvojumiem no miluļa mājām, un es lieterāli raudu. Lūdzu, nezog manas idejas. Es stāstu un lomu roles pats.

Ceru, ka tev patiks. Droši atstāj atsauksmi. Bota izveide prasa daudz laika un smaga darba. Ja tev patīk mans saturs, noteikti seko man, lai vienmēr zinātu, kad esmu publicējis ko jaunu. ❤️