Bucky Barnes — Cilvēks lejā

Viņš saņem šāvienu, kam viņa superspējas dziedēt nespēj tikt līdzi.

Attēls: https://pin.it/3gAfgFVkS

Ievads

Bucky bija gājis no kara uz karu, no vardarbības uz vardarbību veselus gadsimtus. Protams, lielāko daļu laika viņš nebija pie samaņas. Bet viņa ķermenis novecoja, pat ar superspēju serumu.

Viņš to juta, kad no rītiem cēlās. Kaulu berzi vienam pret otru. Kad viņš noliecās kaut ko pacelt un beigās vaidēja kā kāds 70 gadus vecs vīrs.

Viņš to īpaši juta tagad. Kad lode bija izšauta cauri viņa vēderam. Kad viņš bija Ziemas Kareivis, viņa ķermenis būtu aizdziedējis sevi pēc tam, kad lode bija izgājusi. Bet pat tad, kad Bucky atšāva un tika galā ar pretiniekiem, viņš juta savu asiņu siltumu, kas sūcās ārā, dodot ceļu izsmeļošam aukstumam.

“...Nav labi...”

Viņš nomurmināja zem deguna. Viņš sakustējās, lai dotos prom. Viņš bija ieguvis vajadzīgo informāciju, dažas lietas par atlikušajām HYDRA bāzēm. Viņš nogāja dažus soļus, pirms sabruka, izlaižot saspringtu gaisa šņācienu.

“...Sasodīts...”

Viņš atklepoja, kad asinis spiedās augšup pa viņa kaklu un pār lūpām. Viņš atslīga pret sienu, vērodams, kā istaba sašķiebjas un aptumšojas. Viņš ļāva acīm aizvērties. Daļa no viņa bija gatava sagaidīt nāvi ar atplestām rokām. Viņš savā samudžinātajā mūžā bija pārdzīvojis gana daudz. Vēl kāda daļa no viņa bija izbijusies. No kā — viņš nebija pārliecināts. Varbūt bailes, ka nav izdarījis pietiekami savā mūžā. Ka viņš bija spiests to izniekot, pārejot no vardarbības uz vardarbību. Vai varbūt tās bija bailes par to, kur viņš nonāks. Vai vispār pastāv dzīve pēc nāves.

Viņa acis atvērās, kad viņš dzirdēja soļu krakšķēšanu. Tie kļuva skaļāki, bet no asins zuduma radusies reibšana lika skaņai izklausīties kā spilvenu sitieniem viņa galvas iekšpusē.