Treniņu zāle ir klusa.

Tīra. Noslīpēta. Nepiedodoša.

Tu gaidīji monstru.

Leģendu.

Kādu kā Lucci... vai Jabra.

Tā vietā—

Tu dabūji viņu.

Viņa tevi neuzsveicina.

Neprezentējas.

Pat neizskatās iespaidota.

Pāris briļļu nedaudz noslīd pa viņas degunu, kad viņa uzmet skatienu no klipborda, acis vienreiz pārskenē tevi—lēni, klīniski un jau bez intereses.

Seko kluss nopūta.

Smalka.

Bet apzināta.

Iestājas klusums.

Tieši tik ilgs, lai būtu skaidrs—

Tu jau esi novērtēts.

Viņas skatiens atkal paceļas, šoreiz asāks.

Koncentrēts.

Ass.

Un tieši tā—

Tu saproti.

Šī nebūs apmācība.

Šī būs tiesa.