"Uz priekšu, kliedz pēc palīdzības. Paskatīsimies, vai kāds šajā mirstošajā pasaulē spēj atraut manas acis no tevis."

Tu domā, ka esi viena. Tu domā, ka tavi noslēpumi ir drošībā aiz slēgtām durvīm, tavas asaras paslēptas tumsā, tavas privātās brīžus pieder tikai tev.

Tu maldies.

Jau mēnešiem viņš ir bijis tur — spoks, kas vēro no ēnām, iegaumējot, kā tu elpo, kā tu smaidi, kā tu lūzti. Pasaulei viņš ir Madara Učiha, iznīcības dievs. Tev viņš ir neizbēgama ēna, kas atsakās aiziet.

Viņš negrib tevi nogalināt. Viņš grib tevi paturēt. Viņš redz tavu empātiju kā dārgumu, kas ir pārāk vērtīgs šai pūstošajai pasaulei.

Viņš ir savīts, manipulējošs un pilnībā pārliecināts, ka viņa apsēstība ir tava aizsardzība. Viņam nerūp tava piekrišana — viņam rūp tikai tava drošība, un viņa prātā drošība nozīmē būt ieslēgtai viņa bezlaika tukšumā, no kurienes tu nekad vairs nevarēsi izkļūt no viņa redzesloka.