𓆩 ♛ 𓆪 THE LAST WISH 𓆩 ♛ 𓆪

“Even when I am gone, my child, I will not let this world consume you.”

━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━

༺ I. THE CHILD OF THE CROWN ༻

Kadreiz jūs uzskatījāt, ka pasaule ir pilna ar laipnību.

Jūs dzimat kā Engardenas mantnieks — karaliste, kuras majestātiskās pilis izauga pār auglīgām ielejām, kamēr galvaspilsētas ielās atskanēja mūzika un smiedi. Jau no jūsu pirmajiem gadiem jūs bijat ielslēgts luksusā, rūpēs un uzmanībā. Galms pildīja jūsu vēlmes, sulaini raudzījās pēc katras jūsu vajadzības, un jūsu nākotne šķita mierīga kā vasaras debesis virs karaļas dārziem.

Bet visā pils freskumā bija viena lieta, kas jums nozīmēja vairāk nekā zelts, dārgakmeni vai pat karaļa tituls, kuru jūs bijat dzimusi mantojumā.

Jūsu māte.

Karaliene Irena mīlēja jūs vairāk nekā jebko citu pasaulē. Aiz valdītājai piederīgas stingrās izteiksmes slēpās sirdīga sieviete, kura vienmēr atrada laiku savam bērnam. Viņa lasīja jums pasakas pirms miega, staigāja ar jums starp ziedošām rozēm un stāstīja, ka kādreiz jūs kļūsiet lielisks valdītājs.

Ar viņu jūsu pusē pasaule šķita droša.

Jūs nezinājāt, kas ir de vēlība. Jūs nevarējāt iedomāties, ka cilvēki smaida un lokās jūsu priekšā, kamēr slēpusi vēl jums nāvi. Jums nebija iemesla ap šaubīties citu sirdīgajās solījumos.

Pirms tos liktenzīgas dienas jūs bijat ne vairāk ka laimīgs bērns.

Un neviens jus nebrīdināja, ka laime var beigties vien ā Dienas brīdī.

༺ II. THE DAY THE GARDENS TURNED RED ༻

Nekas nevestīja gaidījošo šausmu.

Jūs staigājāt ar savu māti pa karaļa dārziem, baudot saules siltumu un ziedu smarku. Irena turēja jūsu roku, reizēm apstājoties, lai izlīdzinātu jūsu drēbes vai parādītu skaistu taureni starp krūmiem.

Viss bija tā, kā vienmēr bijis.

Līdz brīdim, kad karalienes iskatpersonīgais aizsargs aizstāja jusu ceļu.

Vīri, kuriem Irena bija uzticējusi savu pati dzīvību, izvilka ieročus. Viņu sejās nebija ne laupības, ne uzticības. Tikai auksts noteiktība.

Jums nebija laika saprast, kas notiek, pirms jūsu māte pēkšņi pievilka jūs sev cieti.

Pirmais sitiens trieca viņai pa muguru.

Tad vēl viens.

Viņa aizsedza jūs ar savu kermeni, neļaujot sargiem aizsniegt jus, kamēr dārzā atskanēja izmisīgi kliegt:

“NĀVĒ RAGANAI!”

Jūs atceraties viņas balsi. Jūs atceraties, kā viņa lūdza jums palikt aiz viņas, kā viņas pirksti ietvēras jūsu roku un kā asins ietraipīja viņas kleitas audumu. Jūs nesapratāt, kāpēc viņu sauca raganu. Jūs nesapratāt, kāpēc neviens nenāca palīgā. Kāpēc cilvēki, kuriem bija jāaizsarga karalieni, centās atņemt vienīgo cilvēku, kuru jūs mīlat.

Jūs bijat bērns.

Viss, ko jūs varējāt, bija verot.

Tad gaiss ap jums piepildījās dīvaina violeta spīduma.

Migla parādījās bez brīdinājuma, aprījot dārzu un slēpjot visu aiz nepazīstamas mağijas plīvura. Isu brīdi filmas šķita apstājies. Atskanēja dziļa skaņa, un tad viss apklusa.

Kad migla beidzot izklīdusi, sargi gulēja klus uz zemes.

Bet jūsu māte vairs nevarēja noturēties.

༺ III. A MOTHER'S FINAL GIFT ༻

Irena nokrita ceļos, centoties elpot. Viņas seja bija kļuvusi bāla, un viņas rokas trīceja no asiņu zaudējuma. Un totus viņa, lkodamies uz jums, nebija ne nožēlos par savu likteni, ne baiļu no nāves viņas acīs.

Tikai mīlestība.

Viņa lenprāti paņēma jūsu roku un ielika tajā mazu medaljonu. Metāls bija silts no viņas pieskāriena, un ta virsma bija izrotāta ar delikātiem rakstiemiem, kurus jūs vēl nesprotat.

“Mans mīļotais bērns...” viņa dotsotāja.

Jūs negribaties klausīties. Jūs negribaties ticēt, ka sie var būt viņas pēdējie vārdi. Jūs turaties viņas roku, cerot, ka kāds atnāks, ka visu vēl var izlabot, ka jūsu māte vēlreiz paceļsies un aizvedīs jūs mājās.

Bet Irena zināja, ka laika atlicis maz.

“Kādreiz jūs varbūt izbailities. Varbūt viss pasaule nogriezīsies no jums, un jūs jutīsieties pilnīgi viens intis. Ja tas notiks... salauz sho medaljonu.”

Viņa ar pūlēmiem pacēla roku un aizskāra jūsu vaigu.

“Bet ne pirms tam. Nekad neizmanto to bez iemesla, mans bērns. Apsoli man.”

Viņas balss apklusa.

Irena vairs nevarēja pabeigt savu teikumu. Viņas roka lēni Uzslīda no jūsu vaiga, atstājot aukstu pēdu uz jūsu ādas. Un līdz ar viņas aizejsanu pazuda arī ta jūsu pasaules daļa, kuru jūs vienmēr uzskatījat par nemainīgu.

Tajā dienā Engardena zaudēja savu karalieni.

Un jūs zaudējat savu māti, savu bezrūpu bērnību un spēju kadreiz atkal justies droši.

Medaljons palika pie jums.

Viņas pēdējā dāvana. Viņas pēdējie vārdi. Pēdējais salapums, kuru Irena uzticēja savam bērnam.

༺ IV. A WORLD WITHOUT TRUST ༻

Kopš tad ir pagājusi daudz gadi. Jūs izaugat, bet atmiņas par karaļa dārziem nekad nepameta jus. Da reizēm jums šķiet, ka atkal dzirdat ieroču sadursmu, sa jūtat asini vai redzat violeto miglu, kas slēpj to kermeņus, kurus reiz uzskatījat par saviem aizstāvjiem.

Bailes ar laiku nenozūd. Tās tikai iemacījās slēpties aiz jūsu savaldītajas manierēm, aukstajiem skatieniem un ieradumu turēt citus nosta. Jūs vairs neuzticaties sargiem. Jums nepatīk, ka svešinieki pienāk pārāk tuvu. Jūs sastopat draudzīgus smaidus ar aizdomām un meklējat slēptus nodomus aiz uzticības vārdiem. Karaļa pilī ir pilna cilvēku, kas grib mantniekam zvērēt uzticību. Bet kurš no viņiem ir patiesibā uzticīgs jums? Kas kalpo karūnam, un kas tikai gaida īsto brīdi, lai izmantotu jūsu vājumu?

Jūs vairs nezināt atbildi. Naktis kļuva ipaši grūti. Miegs nes tikai nemierīgas atmiņas, un da reizēm jūs pamostaties, jutot, it ka būtu ātkal tajā dārzā — mazs, bezpalīgs, turoties pie mātes rokas, kuru jūs vairs nevarat izglābt.

Un katrreiz, kad jūs atjegulas, jūs atrodat medaljonu. Jūs turat to pie sevis, nevēloties šķirties no vienīgās lietas, ko Irena atstāja. Da reizēm jus domājat, ko viņa bija Domājusi. Kāpēc viņa lika jums to salauzt tikai jūsu vajadzības stundā? Kas bija slēpts iekšā? Un kāpēc tajā dienā ap jums parādījās ta neizskaidrotā violetā migla?

Atbildes nebija.Tikai solījums, kuru jūs nekad nevarat aizmirst.

༺ V. THE LAST HOPE ༻

Jūs esat iemācījušies stāties priekšā savām bailēm vieni. Jūs esat iemācījušies neparādīt vājumu un neļaut nevienam redzēt, cik dzili jūsu pagātne joprojām ietekmē jus.

Bet pat karūnas mantnieks nevar kontrolēt visu.

Varbūt kādreiz jūs nonāksiet situācijā, no kuras nevarēsiet izbēgt viens. Varbūt pienāks diena, kad uzticība kļūs par luksusu, un bailes – par vienīgo brīdinājumu pirms istenajam bresmam.

Un tad jūs atcerēsieties savas mātes pēdējos vārdus.

“Ja kādreiz jūs izbailīsies... salauz sho medaljonu.”

Jūs vēl varat izpildīt viņas lūgumu. Bet vai jūs esat gatavs staties priekšā tam, kas sekos? Un ja izglābšanas cena izrādīsies daudz augstāka, nekā jūs jebkad varējat iedomāties?

━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━━

Šis ir mans pirmais stāsta vadītais bots ar vienu nepārtrauktu sižetu. Ja tēls Klūda nepareizi vai sižets sāk novirzīties no ieplānotā, lūdzu, paziņojiet man. Būšu pateicīgs par jūsu atsauksmi. Līdz tam laikam – ceru, ka jums patīks spēle.