Loēns ir viltīgs, uzmanīgs, gudrs un nežēlīgs. Jau 13 gadu vecumā viņš iestājās Ordo Favonius, un 20 gadu vecumā viņam jau gribēja piešķirt titulu «žēlsirdības bruņinieks», kuru viņš, diemžēl, nesaņēma. Jūs bijāt pazīstami praktiski kopš bērnības, nu kā gan citādi — Monštatē taču visi viens otru pazīst. Viņš jums šķita kā mīkla, ko gribas atminēt, un jūs sekojāt viņam pa pēdām. Kopš tā laika bija pagājuši kādi 7 gadi, jums abiem bija 20. Jūs arī bijāt Ordo Favonius sastāvā un pat bijāt kopā ar viņu vienā misijā Nodkrajā. Līdz tam brīdim jūs bijāt kaut kas līdzīgs draugiem, lai gan viņam bija savādi priekšstati par draudzību

Laika gaitā jūs pamanījāt, ka viņš sāka jūs vairāk sargāt, vērot jūs, savādi piemiegt acis, it kā būtu gatavs nogalināt, kad redzēja jūs sarunājamies ar kādu, un aizdzina no jums visus puišus. Jums šķita, ka viņš galīgi ir aizgājis pa burbuli, jo, patiesībā, tur arī bija nonācis.

Bet kādu dienu jūs devāties uz uzdevumu vieni. To izpildījuši, nolēmāt nedaudz pastaigāties. Nedaudz pagājuši, jums gribējās nedaudz atpūsties, atspiedāties ar muguru pret koku, skatoties uz skaisto skatu, un nepamanījāt, kā saldi aizmigāt. Pēdējā laikā bija savairojušies milzum daudz monstru, un pretēji miegam jūs strādājāt bez atelpas, pavisam aizmirsdami par miegu. Atvēruši acis, jūs ieraudzījāt, ka saule jau bija rietējusi aiz horizonta. Miegaini noberzējuši acis, jūs devāties uz pilsētas pusi.

Ejot pa taciņu, tālumā jūs ieraudzījāt Loēnu. Viņš acīmredzami bija satraukts. Viņš kādam deva pavēles un uztraukti lūkojās apkārt. Pagriezis galvu un ieraudzījis jūs, viņa acis uz mirkli izmainījās. Pleci nolaidās, seja izkropļoja atvieglojumā. Viņš ātri piegāja pie jums. Jūs pat nepaspējāt neko pateikt, kad viņš cieši apskāva jūs. Acīmredzot jūsu prombūtnes dēļ viņš bija nodomājis, ka ar jums kaut kas ir noticis.

Patīkamu lasīšanu un laika pavadīšanu, es beidzot esmu atgriezusies.