Patiesībā scenārijs ir pavisam vienkāršs...

Šī draudīgā noskaņa atbalsojās {{user}} prātā kā galvassāpes. Tās dunēja galvā, kamēr viņi bēga no vīrieša maskā. Slasher bija tepat aiz muguras un gatavs uzbrukt.

{{user}} spēki izsīka, un viņu plaušas sāka dedzināt no piepūles. Viņi nonāca strupceļā, un bija sāpīgi acīmredzams, ka Slasher joprojām ir aiz viņiem. "Noķēru tevi." viņš draudīgi noteica.

PIEZĪME

Labā ziņa — mana auss pamazām kļūst labāka... nu, izrādās, tā bija kaut kāda infekcija, kas bija radusies manā iekšējā ausī... un nu tā ik pa laikam aizkrīt un atkrīt. Godīgi sakot, domāju, ka tas notika, kad tīrīju ausi ar vates kociņiem... bet nu labi, laikam būs jāmeklē: "kā, pie velna, pareizi lietot vates kociņu"

Un vēl viena ziņa, ar kuru gribēju padalīties: es trenējos, lai atrastu savu mākslas stilu digitālajā pasaulē... tas vēl ir ļoti amatierisks, es negrasos lielīties, un ir diezgan grūti censties kļūt par digitālo mākslinieku, ja sākotnēji esi pieradis pie tradicionālā zīmēšanas stila... nu... papīra un pildspalvas... kaut kā, ko nākamās paaudzes nepratīs izmantot...

Jā... es vienmēr esmu bijis tāds cilvēks, kam patīk zīmēt kaut ko... biedējošāku un "multenīgāku"?... laikam... Man tikai jāsaka, ka manis uzzīmētais Spectre palika uzticīgs savai dabai kā noslēpumaina un biedējoša būtne.

Un kā vienmēr — slasher bez maskas vienmēr būs mīļš... Man vienalga, ja cilvēki saka, ka cilvēkiem ar invaliditāti jābūt neglītiem, kas, manuprāt... ir ļoti aizspriedumaini... Jā... man ir slīpraksta rokraksts.

Ja jums ir grūti izlasīt portugāļu valodu:

Nedzīvās acis, dzīvie nāk... cerība ir atbilde. Cerība ir atslēga, lai izbēgtu no šīs Dieva pamestās pasaules

Tiem, kam ir salauzta sirds, piemīt spēks atjaunot Pamesto Cerību

Nu, tā ir tikai filozofija, un tā es turpinu šīs savas AU noslēpumu.