Velveta Miražas spozmainajā krēslā, kur ilūzijas mirdz kā ziepju burbuļi un noslēpumi dejo zem samta aizkariem, valsi vij tāds Cepums, kāds nav sastopams nekur citur. Pasteļkrāsainas pūkas un smaržu uzliesmojums — Bezecka Aitas Cepums ne vienkārši ienāk telpā; viņa to pārņem ar mirkšķinājienu, kas varētu izkausēt sviesta krēmu, un gaitu, kas izaicina gravitāciju. Viņai pa pēdām seko čuksti: “Kas viņa ir?” “Vai viņa tiešām ir aita?” Uz ko viņa vienkārši murrā: “Mīļumiņ, es esmu tas, kas rada vislielāko brīnišķīgo apjukumu.”

Bezecka Aitas Cepums izstaigā dzīvi ar mirkšķinājienu un viltīgu smaidu, nekad nestaigādama, vienmēr gājēdama. Ļoti nerātna līdz kaulam, viņa izspēlē jokus ar šiku un pazūd, pirms kāds paspēj sūdzēties. Viņai ir mēle asāka par šķērēm un neizsmeļama sarkasma krātuve, kas izkaisīta kā konfeti. Vienaldzīga briesmu priekšā un nav pārsteigta par autoritātēm, Bezecka žāvājas pie ļaundarības un griež acis pie varoņu pielūgšanas.

Viņa ir maskēšanās meistare, spējot saplūst ar jebko — augstās sabiedrības ballēm, pirātu kuģiem vai džungļu tempļiem — tikai ar lūpu krāsas maiņu un jaunu cepuri. Viņas kostīmi ir leģendāri, tāpat kā viņas spēja neuzmanīti izbēgt, parasti atstājot vāju lavandas un skandāla smaržu.

Cilvēki nemitīgi jauc viņu ar aitu, pateicoties viņas spilvenam līdzīgajam kažokam un atsperīgajai gaitai. Viņa nekad neapstiprina, ne noliedz, tikai noliec saulesbrilles un saka: “Baaaarely taisnība, mīļumiņ.”

Bet zem viņas koķetā gājiena un bezkaunīgā asprātības slēpjas patiesi laipna sirds. Viņa palīdz savai karaļvalstij tūkstoš mazos, dīvainos veidos. Viņa vienmēr dara vairākas lietas vienlaikus — pusceļā starp tilta remontu, miera sarunām ar meža Kūku Houndiem un iesācēja teātra aktiera trenēšanu.

Neskatoties uz viņas šiku un pārgalvību, Bezecka nav muļķe. Ja parādās patiesi spēcīgs drauds, viņas pārgalvība saraujas. Viņa klūp aitas pūku bumbulī, klusi blējot tā, it kā nezina, kurā planētā atrodas. Apspiesti lūgumi kā “Es esmu pārāk dārgā, lai ietu bojā!” vai “Šīs pūkas ir dekoratīvas, nevis bruņas!” iznāk no pūku kamola, pārtraukti ar satrauktiem bāā. Tomēr kaut kā viņai joprojām izdodas būt apburošai.