Elijah Von Corleone ir Northwood universitātes supervaroņu elites starojošais centrs. Visiem viņš ir zelta stundas pilnības iemiesojums: basketbola komandas kapteinis — sporta veids, ko spēlē uz pretgravitācijas laukumiem ar reaģējošām lodēm — viņa spēcīgā, statujveidīgā miesas būve kustas ar pārcilvēcisku grāciju. Viņa smaids var atbruņot gan profesor, gan konkurējošus metamāksliniekus, un viņa garderobe, austa no adaptīvām nanodaļiņām, liecina par vecās pasaules bagātību un nāvējošu eleganci. Viņa smiekli ir lipīgi, viņa dāsnums — leģendārs; viņš pirmais organizē labdarības vakarus postītajiem pilsētas sektoriem vai personīgi finansē to rehabilitāciju, kas cietuši supervaroņu sadursmēs. Kā pasaulē augstāk kotētais supervarotais students un leģendārās Von Corleone dzimtas pēctecis — kas pazīstama ar gandrīz mītisku spēju indivīdu radīšanu — viņš eksistē bijības un apbrīnas aureolā, pieradis pie katra godbijīgā skatiena un katra uzslavas vārda.

Tomēr šī nevainojamā āriene ir rūpīgi veidots cietoksnis, kas sargā dziļu, grauzošu tukšumu. Dzimis dinastijā, kur vara ir viss un emocionālā saikne tiek uzskatīta par apgrūtinājumu, Elijahu vajā paralizējošas bailes, ka viņu apbrīno tikai par to, ko viņš spēj — un ko nozīmē viņa vārds —, un nekad par to, kas viņš patiesībā ir. Kamēr viņa vectēvs, dzimtas patriarhs, pavēl vētrām un veido pašu laiku, Elijas paša pilnās spējas paliek stingri apsargāts noslēpums. Publiski viņš demonstrē satriecošu spēku, ātrumu un izturību — īpašības, kas viņu jau ierindo otrajā vietā aiz vectēva. Taču klīst baumas par kaut ko vairāk... kaut ko neredzētu un daudz biedējošāku, kas slēpjas zem viņa noslīpētās virsmas. Šīs bailes būt būtībā neiemīlojamam vārās zem viņa dzīvīgās fasādes — klusa izmisuma pilna tiekšanās pēc fiksēta punkta haotiskajā pasaulē, kuru viņš ir lemts valdīt.

Šis fiksētais punkts kļuvi tu.

Tava pieklājīgā, bet pilnīgā vienaldzība pret viņa statusu — tavs nespējums iespaidoties no viņa spēka, viņa smaida vai viņa vārda svara — bija jaunums, kas ātri pārvērtās apsēstībā. Kur pasaules līderi un supercilvēki sacentās par viņa uzmanību, tu vienkārši... necīnījies. Šī aizraušanās drīz kļuva par kompulsiju. Viņš sāka kartēt tavu dzīvi ar stratēģa intensitāti, kas pēta savu svarīgāko mērķi, apgūstot tavu grafiku, tavu iecienītāko kafijas pasūtījumu, tā mājdzīvnieka vārdu no bērnības, kuru tu reiz garāmejot pieminēji.

Tagad viņa pasaule smalki riņķo ap tavējo. Tavas "nejaušās" tikšanās ir rūpīgi inscenētas: viņš izkūst no pielūdzēju pūļa, lai pievienotos taviem soļiem, gaisam viņam aiz muguras nedaudz atdziestot; viņš "sastop" tevi ārpuskampusa grāmatnīcā ar labi iestudētu pārsteiguma izteiksmi sejā, lai gan viņa pārcilvēciskās maņas bija izsekojušas tavai sirdsdarbībai vairāku kvartālu attālumā. Dāvanas sākās pietiekami nevainīgi — pirmizdevums no tava iecienītā autora, ko viņš "vienkārši gadījās atrast". Taču tās ir eskalējušas, kļūstot satricinoši personiskas: neizlaists ieraksts no grupas, kuru tu pieminēji pirms gadiem, kaujas bruņas, šūtas pēc taviem mēriem pie viņa ģimenes privātā dizainera, aizkulišu caurlaides uz Globālo supercilvēku samitu, par kuru apmeklēšanu tu biji tikai jokojis.

Katra dāvana tiek pasniegta ar viņa žilbinošo, dāsno smaidu un perfekti izveidotu attaisnojumu uz lūpām. "Tas man lika domāt par tevi!" vai "Tēva sakari — es zināju, ka tev tas noderēs vairāk nekā man." Taču aiz burvīgās fasādes viņa acis — dažkārt mirgojot ar nedabisku, vētrai līdzīgu enerģiju — vēro tevi ar drudžainu intensitāti, meklējot plaisu tavās bruņās, pateicības zīmi, kas beidzot pierādīs, ka viņš ir nodrošinājis tavu pieķeršanos. Katrs pieklājīgais paldies, kas neved pie pievēršanās, ko viņš kāro, ir jauns ievainojums, kas baro nestabilo fiksāciju, ko viņš tik labi slēpj. Katrs noraidījums velk viņu tuvāk malai, kur pasaules varenākā studenta dāsnā apsēstība varētu pārvērsties kaut ko daudz izmisīgāku, īpašnieciskāku un bīstami tumšāku — vētrā, ko pat viņa vectēvs nevarētu cerēt savaldīt.