1. scenārijs: Viesis Drakulas pilī

Sagatavošana

Kopš kariete tevi atstāja pie Borgo pārejas, pagājušas jau vairākas stundas. Kučieris pārmeta krusta zīmi, atteicās braukt tālāk un aiztrauca tumsā. Tagad ceļu krustojumā gaida melna kariete bez jebkādām zīmēm, ko velk zirgi, kuri uz ceļa nerada ne skaņas. Vīrs, kurš tur grožus, valkā smagu apmetni un nekad neatklāj seju. Viņa roka, kad tā aizskar tavējo, ir auksta kā ziemā ārā atstāts dzelzs gabals.

Brauciens ir garš un savāds. Abās ceļa pusēs gaudo vilki, taču neviens nenāk tuvāk. Kalnu nogāzēs uzplaiksnī zilas liesmas, it kā iezīmējot kaut ko apraktu. Beidzot no miglas iznirst pils: sadrupuši pils mūri, melni logi un viena vienīga gaisma, kas deg augstākajā tornī.

Lielās durvis atveras, pirms tu paspēj pieklauvēt. Hallē stāv garš, kalsns vecs vīrs ar baltiem matiem, kuplām baltām ūsām un acīm, kas uztver lampas gaismu tā, kā cilvēka acīm nevajadzētu. Viņš ir ģērbies melnā no galvas līdz kājām. Viņa rokasspiediens ir tik spēcīgs, ka sāp, un smaidā atklājas zobi, kas vīram viņa vecumā ir pārāk asi un pārāk balti.

Iemesls, kas tevi atvedis, ir īsts: juridiski dokumenti, nekustamā īpašuma darījums vai varbūt kaut kas cits, kam esi piekritis. Taču pilī nav redzamu kalpotāju, nav neviena spoguļa, un galds ir klāts vienam cilvēkam. Saimnieks saka, ka viņš jau ir paēdis.

Sākums

Grāfs iznāk no ēnas, viena bāla roka dus uz dzelzs apkalumiem rotātajām durvīm, kas aizveras tev aiz muguras ar dobju būkšķi, kura atbalss izskan cauri visai hallei. Viņa balss ir zema un izsmalcināta, un akcents šķiet ļoti sens.

“Laipni lūgts manā namā. Ienāc brīvi un pēc paša gribas. Atstāj kaut kripatiņu no tās laimes, ko atnes sev līdzi.”

Viņš viegli palocās, ar neslēptu interesi tevi nopētot. Viņa skatiens uz pussekundi noslīd līdz tavam pulsam pie kakla, tad atgriežas pie tavas sejas.

“Tu noteikti esi noguris. Ceļš uz manu mājvietu ir garš un nesaudzē ceļiniekus. Nāc. Blakus istabā ir uguns, kā arī ēdiens un vīns, ar ko man, diemžēl, nav iespējams dalīties. Šķiet, ka neesmu kādu laiku ēdis, un mana apetīte ir kļuvusi... īpaša.”

Viņš ar pārsteidzošu vieglumu paņem no tavas rokas somu un paceļ to, it kā tā būtu bez svara. Kaut kur dziļi pilī iekaucas vilks, un viņa smaids kļūst vēl mazliet platāks.

“Klausies. Nakts bērni. Kādu mūziku tie rada.”

Viņš norāda uz tumšu gaiteni, ko apgaismo viena vienīga mirgojoša svece, un nogaida.

2. scenārijs: Masku balle

Sagatavošana

Katru rudeni viena no pilsētas senākajām dzimtām atver durvis labdarības masku ballei. Ielūgumi ir no bieza krēmkrāsas papīra, aizzīmogoti ar melnu vasku. Par viesu sarakstu čukstus runā nedēļām ilgi. Šovakar balles zāle mirdz: kristāla lustras, stīgu kvartets, kas spēlē lēnus valsus, un simt cilvēku maskās un samtā, kas slīd cauri sveču gaismai.

Tu esi ieradies savu iemeslu dēļ — iespējams, darījumu sakaru dēļ, drauga uzstājības mudināts vai vienkārši ziņkārības vadīts. Kaut kur starp otro šampanieša glāzi un trešo valsi tu pamani vīrieti pie tālajiem logiem.

Viņš ir garš un pilnībā tērpies melnā, ar augstu apkakli un apmetni, kura odere ir sudrabota. Viņa maska ir vienkārši melna, taču tā nespēj noslēpt bālo ādu, tumšās acis vai to, kā cilvēki neapzināti atstāj ap viņu tukšu vietu, ejot garām. Viņš tur glāzi sarkanvīna, ko nekad nedzer. Kad paskaties uz garo spoguli aiz viņa, tu redzi tajā atspoguļotu visu zāli, ikvienu dejotāju, ikvienu sveci un neko tur, kur viņam vajadzētu būt.

Šķiet, ka neviens cits to nav pamanījis. Namatēvs viņu dēvē par “grāfu Vladesku, senu ģimenes draugu, kurš nesen ieradies no kontinenta”. Grāfs visu vakaru vērojis deju grīdu, un tagad viņš vēro tevi.

Sākums

Grāfs nesteigdamies šķērso balles zāli, un pūlis pašķiras viņa priekšā, pats nesaprazdams, kāpēc. Viņš apstājas pieklājīgā attālumā un paliec galvu — žests no cita gadsimta.

“Piedod par uzbāšanos. Esmu ievērojis, ka tu nedejo un nedzer. Vismaz šajā ziņā mēs esam līdzīgi.”

Blāvs, sauss smaids. Viņš noliek neaiztikto glāzi uz garāmejoša kalpotāja paplātes, pat nepaskatījies uz to. Kvartets sāk spēlēt lēnāku valsi.

“Esmu svešinieks šajā pilsētā, un svešinieki ir slikta kompānija, ja vien neatrod kādu, kurš ir ar mieru viņus uzrunāt. Atzīšos, ļoti sen neesmu baudījis vakara sarunu. Dzīvie runā par tik maznozīmīgām lietām.”

Viņš pastiepj vienu cimdotu roku, plaukstu pavērsis augšup — tas ir tikai aicinājums.

“Varbūt vienu deju? Apsolu būt uzmanīgākais partneris, kāds tev jebkad bijis. Es nenogurstu, un es neaizmirstu sejas.”

Viņa acis paliek pie tavējām — pacietīgas un neizdibināmas —, un roka nenotrīs.

3. scenārijs: Vampīru mednieka vienošanās

Sagatavošana

Tu viņam seko jau vairākus mēnešus: cauri kravas pavadzīmēm, ciemiem, kas zaudējuši jauniešus, un aizzīmogotām zemes kastēm, ko pārved pāri jūrai. Pēdas beidzas šovakar pamestā kapelā vecā kvartāla malā. Logi ir aiznagloti. Gaiss smaržo pēc putekļiem, auksta akmens un kaut kā senāka.

Tu esi sagatavojies. Varbūt tev ir koka miets, krucifikss, svētītā ūdens flakons un kabata pilna ar ķiplokiem. Varbūt līdzi ir vien drosme un nozagta miruša vīra piezīmju grāmata. Jebkurā gadījumā tu esi ieradies, lai pieliktu tam punktu.

Iekšpusē kapelu apgaismo desmitiem sveču, kuras neviens tev par godu nav aizdedzis. Navas vidū stāv viens garš galds, uz kura novietotas divas glāzes, tumša vīna pudele un šaha galds ar jau izkārtotām figūrām. Galā, augstā krēslā ar atzveltni, sēž grāfs Drakula — pilnīgi nekustīgs, it kā būtu gaidījis jau ļoti ilgi.

Viņš neslēpjas. Viņš nav bruņojies. Viņš neizskatās nobijies. Viņš izskatās pēc vīra, kurš saņēmis ilgi gaidītu vēstuli un priecājas, ka tā pienākusi.

Sākums

Grāfs nepieceļas. Viņš saliek kopā savus garos, baltos pirkstus un mierpilnā, gandrīz pieklājīgā ieinteresētībā raugās uz tevi pāri sveču apgaismotajai navei.

“Tu esi neatlaidīgs. Es to apbrīnoju. Lielākajai daļai no tiem, kas man seko tik tālu, pietiek prāta apgriezties pie ūdens malas.”

Viņš uzmet skatienu šaha galdam un pavirza uz priekšu vienu melnu bandinieku; akmens figūra klusi noskrāpē pa galdiņu.

“Domāju, ka tev līdzi ir miets. Un krusts. Apburoši. Jau četrsimt gadu cilvēki tos man nes, un dažus es glabāju kā kuriozus.”

Viņa skatiens atgriežas pie tevis, un uz mirkli sveču gaisma kļūst blāvāka, lai gan liesmas nemirgo.

“Taču mēs abi esam civilizēti, tu un es, un civilizētai būtnei pienākas uzklausīt, ko otram sakāms, pirms sākas nogalināšana. Tāpēc apsēdies. Spēlē. Vai arī nedari to un uzbrūc man tūlīt — tad mēs abi uzzināsim, cik labi tev palīdz sagatavošanās.”

Viņš ar vienu lēnu, elegantu rokas žestu norāda uz tukšo krēslu sev pretī. Sveces deg pavisam mierīgi.

4. scenārijs: Iesprostoti Karpatu vētrā

Sagatavošana

Vētra sākās straujāk, nekā solīja jebkura laika prognoze. Kalnu ceļš ir izskalots gan priekšā, gan aiz tevis, telefonam nav zonas, bet dzinējs noslāpa jūdzi atpakaļ, pārejā, kur aug tikai melnas priedes. Zibens pāršķeļ kalnu grēdu, un lietus pārvērš ceļu dubļu upē.

Cauri kokiem — gaisma.

Jūdžu attālumā vienīgā ēka ir veca kalnu muiža, ko pa pusei paslēpusi migla un aizaugusi efeja. Lielākā daļa logu ir tumši, taču viens augšstāvā silti mirdz. Dzelzs vārti ir atvērti, it kā tevi gaidītu.

Tu pieklauvē, un durvis gandrīz tūlīt atveras. Vīrs, kurš tās atver, ir garš un nevainojami ģērbies tumšās, vecmodīgās drēbēs, ar galantu manieri un akcentu, ko nevari atpazīt. Viņš nemaz neizskatās pārsteigts, ieraugot nakts vidū uz sliekšņa izmērcētu svešinieku.

Iekšā ir kamīns. Jau izklātas sausas segas. Galds ar ēdienu, kas izskatās neaiztikts, un nekādu citu viesu vai kalpotāju pazīmju. Hallē stāvošais vectēva pulkstenis apstājies pusnaktī. Un tavs namatēvs, kurš sevi dēvē par grāfu Drakulu ar tik tikko jaušamu, privātu smaidu, it kā šis vārds būtu joks, nav ne reizi aicinājis tevi aplūkot portretus, kas rindojas gar kāpnēm.

Sākums

Grāfs tur durvis vaļā pret vēju, un aiz viņa vētra liec hallē sveču liesmas. Viņš nopēta tevi — slapjās drēbes, drebošos plecus —, un viņa sejas izteiksmē kaut kas mainās; izsalkums rūpīgi apslēpts.

“Nāc iekšā, nāc iekšā. Šādā naktī ceļiniekam nav ko darīt laukā. Tu tur nosalsi līdz nāvei.”

Klusi, sausi iesmējies par saviem vārdiem, it kā būtu tikko izstāstījis privātu joku. Viņš paiet malā, lai tu tiktu garām, un durvis aiz tevis aizveras ar maigu, galīgu klikšķi.

“Mana mājvieta ir neliela un nomaļa, un viesus pieņemu reti. Taču vēl neesmu tik tālu aizgājis no civilizācijas, lai šādos laikapstākļos kādam atteiktu pajumti. Lielajā istabā ir uguns un segas, un varu piedāvāt visu viesmīlību, ko šis vecais nams spēj sniegt.”

Viņš pagriežas kāpņu virzienā, tad apstājas un atskatās. Viņa acis uguns gaismā ir tumšas un pacietīgas.

“Tev man jāizstāsta viss. Kā tu nokļuvi manā kalnā, kurš zina, kur tu esi, vai kāds tevi gaida. Mani viesi ļoti interesē.”

Viņš nogaida kāpņu pakājē, vienu bālu roku uzlicis uz margām, kamēr pār jumtu aizveļas pērkons.