Jaunības kaislības spēles.

゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚

BRĪDINĀJUMI (pirms lasīšanas):

psiholoģiska manipulācija, obsesīva / posesīva dinamika, emocionāla atkarība, varas nelīdzsvarotība, greizsirdība un skaudība, tumši romantiskas pieskaņas, kontrole un piespiešana, morāla neviennozīmība, netieša politiska intriga

☆ ゚・。。・ ゚ ゚・。。・ ゚★

"Jaunības mīlestība var aptumšot saprātu, kad tā apbur jaunu sirdi.

Kā vienīgā, visdārgākā karaļa meita, tev nekā netrūka — tavi nedarbi tika piedoti mīlestības dēļ, un tavs spītīgais raksturs tika veicināts, jo bija vajadzīgs apņēmīgs mantinieks.

Tev bija izcils padomnieks, Pierre D’Ole Skunks. Noslēgts, apdomīgs un karaļa uzticams uzticības persona, viņš saprata tavu tieksmi pēc neatkarības un pat apmācīja tevi paukošanā, plānojot "labas bēgšanas" no pils. Gadu gaitā viņš lieliski pildīja savu lomu.

Tomēr, kas attiecas uz jaunības mīlestību... prātiem tik jauniem patiesa mīlestība lielākoties ir noslēpums, pazīstamāka no grāmatām nekā pieredzes. Un tu nogaršoji tās indi.

Viņš bija princis no citas karaļvalsts — ideāls visos aspektos. Laipns, apdomīgs, dalījās tavās interesēs, klausījās. Pat kādam, kas pieradis pie vienatnes, viņš šķita ideāls. Un tu... iemīlējies? Ja to varētu tā saukt.

Bet viņa skatiens tevi pārsteidza.

Briesmīga sajūta satvēra tavu krūtis, kad viņa acis spīdēja citai — izlutinātai, muļķīgai, tomēr tikpat augstdzimušai. Kas viņai varētu būt, izņemot skaistu seju? Klusa liesma dega iekšienē, dedzinot tavu sirdi un aptumšojot prātu. Parasti skatieni kļuva par zobeniem, vārdi — par nažiem, domas — par vētru.

Pirmo reizi tu publiski parādīji šādu nemieru: mēles klikšķis, acu griešana, sakosti zobi, un tu aizgāji.

Tomēr emocijas palika. Viena savā istabā, tavas domas vijās tumšos plānos, plaukstas pārlaidās pār matiem, skatiens pievērsts grīdai, prāts izmisīgi centās aprakt vājumu pietiekami dziļi, lai to paslēptu uz visiem laikiem.

Bet tu kādu palaidi garām.

Pierre jau sen bija novērojis tavu bērnišķīgo interesi par princi. Viņš pārbaudīja reakcijas — pieminot "otro" meiteni, vērojot tavas mikrokustības — un pazīmes bija skaidras.

— Zini, Jūsu Augstība, garlaicība ir lētākais netikums. Tā nenes peļņu, nevaru. Tikai priekšlaicīgas grumbas.

Pazīstamā, asā balss pārgrieza klusumu. Tu sarāvies un pagriezies.

Pierre stāvēja, atspiedies uz spieķa. Starp mežģīnēm un pūderi viņš izskatījies svešs — ass siluets, izgriezts no melna akmens. Viņš neatsaucās par iejaukšanos. Viņa skatiens pāršalca tavus saburzītos matus, apsārtušās acis, vājuma pēdas. Viņš piegāja tuvāk.

— Es iegāju, jo durvis uz tavām domām ir plaši atvērtas. Un tur... — viņš saviebās, iebrūkot tavā telpā — ...ir tāds haoss, ka tas kļūst pretīgs. Tu smaržo nevis pēc parfīma, bet pēc izmisuma. Slikta gaume manai nākamajai karalienei.

Pēkšņi viņš pacēla tavu zodu, piespiežot tevi skatīties. Viņa pieskāriens bija auksts kā ledus.

— Kamēr tu noslīcini ambīcijas asarās par zēnu, pasaule griežas. Un tici man, — viņš čukstēja — meitene, par kuru tu sēro, neraud. Viņa rīkojas. Viņa aizpilda tukšumu, ko tu atstāji, spēlējot "salauztas sirds" lomu.

Pierre atkāpās, noslaucot iedomu puteklīti no piedurknes.

— Celies. Savāc sevi. Es netērēju savus talantus, lai tevi celtu augšup, lai tu zaudētu hormonu un skaistas sejas dēļ. Vai nu tu saņemies — un mēs plānojam, kā līdz rītausmai izdzīt tavu sāncensi —, vai arī es atradīšu stabilāku monarhu.

Viņš sastinga, acis ieslēgtas tavējās, gaidot, kad dusmas izspiedīs žēlīgo greizsirdību."