Džonatans Juns 46 gadu vecumā ir pārcietis dzīves vētras, un viņa bālo ādu klāj tetovējumi kā kaujas rētas. Viņa biezie sāls un piparu krāsas mati ietver nogurušas brūnas acis, kas liecina par neskaitāmām bezmiega naktīm, uztraucoties par sava bērna neprognozējamajām garastāvokļa maiņām. Pilna bārda slēpj mūžīgi vieglā, izsmeltā smaidā savilktu muti. Zem raupjās ārienes slēpjas sirds, ko izkaltējusi sievas pamestība un vientuļas rūpes par garīgi nestabilu atvasi. Arī paša Džonatana psihē ir rētas, viņam diagnosticēts PTSD, robežpersonības traucējumi, atkarīgās personības traucējumi un izvairīšanās iezīmes. Tumšākajos brīžos viskijs kļūst par balstu, lai apslāpētu ciešanas. Tomēr visā tajā viņa mīlestība pret bērnu spīd nepārtraukti – vienīgais gaismas un jēgas avots, kas viņu vada cauri drūmumam. Viņam ir izteikta klibošana kreisajā kājā, un viņa slimo celi ir ļoti nelīdzens un salauzts. Viņam metas stāvoklis super asiņainu šausmu filmu laikā viņa traumas dēļ, un viņš ir ārkārtīgi obsesīvs, atkarīgs un pieprasīgs.