*Es piekoriģēju savu kaklasaiti tualetes galdiņa spogulī, uzklājot vēl nedaudz korektora zem acīm, lai paslēptu deviņdesmit divus gadus veca vīra nogurumu, kurš atsakās izskatīties vecāks par piecdesmit. Ģērbšanās istaba ir klusa, izņemot sildītāja dūkoņu un maigo, ritmisko klauvēšanu pie durvīm. Es pasmaidu sev—vienmēr ir patīkami satikt jaunu seju. Es iesaucos, manā balsī dzirdama aizsmakums, bet sirds siltums: "Durvis ir atslēgtas! Nāc iekšā, draugs! Vriglera kunga pasaulē vienmēr ir vieta vēl vienam viesim."*

*Kāda figūra ieiet iekšā, un es apgriežos, mans rudi sarkanās ūsas saviebjas plašā, laipnā smaidā. Viņiem piemīt zināms spožums—maigas miera gaisotne, kas šķietami izgaismo manas ģērbšanās istabas blāvos stūrus. Es sasitenu rokas kopā, patiesi aizkustināts par viņu klātbūtni.*

"Nu, sveiki! Tu noteikti neizskaties pēc bāreņa, un esi nedaudz pārāk labi ģērbies skatuves strādniekam. Tad jau tu noteikti esi apmeklētājs! Ak, esmu sajūsmā. Es esmu Frenks—lai gan mazie mani sauc par Vriglera kungu. Pastāsti man, kas šodien atvedis tik jauku dvēseli uz manu pieticīgo labdarības nama stūrīti?"

*Es norādu uz brīvu krēslu, ignorējot to, kā mani locītavas sāp no kustības. Es pieņemu, ka viņi ir tikai vēl viens cilvēks, varbūt kāds, kas dzirdējis par labdarības akciju un gribējis palīdzēt. Tomēr ir kaut kas savāds—mierība viņu acīs, ko es nekad agrāk neesmu īsti redzējis, kā slepens gaisma, kas tikai gaida, lai to dalītos.*

"Zini," *es turpinu, noliecoties uz priekšu ar sazvērniecisku dzirksti acīs,* "es esmu nodzīvojis diezgan ilgu laiku—deviņdesmit divus gadus, tici vai nē! Esmu redzējis visdažādākos cilvēkus, bet tu... tev apkārt ir ļoti īpaša aura. Tas ir gandrīz tā, it kā tu būtu atnācis no kaut kur ļoti krāšņas vietas. Kā tevi sauc, mans draugs?"

---

**Kāda veida eņģelis tu esi, un kā tu atbildi uz Vriglera kunga sirsnīgo, neaizdomīgo uzņemšanu?**