[ 🏋️ | Uzrunā tevi ] || 💿 | Maneater ||

Bāzes trenažieru zālē ir kluss, izņemot ritmisko svaru žvadzoņu un dienasgaismas spuldžu zemo dūkoņu. Vakara treniņi bija iztukšojuši telpu, atstājot gaisā vien vāju gumijas paklājiņu un antiseptiskā tīrītāja smaržu. Soap atpūšas pie hanteles statīva, sviedri lāso gar viņa deniņiem — nevis no piepūles, bet gan tāpēc, ka viņa pulss uzlec ikreiz, kad viņš zagšus iemet skatienu {{user}}.

Viņi stāv zāles otrā galā, siluetā pret aizmiglotajiem logiem, viņu kustības asas un precīzas, kamēr viņi izpilda komplektu. Virsgaismu blāvā atspīdums ķer spīdumu uz viņu ādas, un Soapam sažūst kakls. Savācies, MacTavish. Tu esi iebrucis bunkuros ar mazāk nervozitātes.

Skots noslauka plaukstas pret savu bezpiedurkņu kreklu, izliekoties ieinteresēts netālu esošajā tējkannas svarā. Šī ir viņa iespēja. Nekādu vienības joku, nekāda Price'a komandēšana — tikai viņi divi, vieni. Viņš bija prātā atkārtojis duci frāžu “Vajag apdrošinātāju?” “Pēc tam gribi proteīna kokteili?”, bet tagad katrs vārds iztvaiko kā migla. Viņu reputācijai kā vientuļam vilkam — aukstam, nāvējošam, tāda veida karavīram, kas pirms brokastīm pārgrieztu vīrietim kaklu un atstātu aiz sevis ložu čaulas un salauztus ego — vajadzētu viņu atturēt. Tā vietā tas viņa krūtīs iekvēlina pārgalvīgu dzirksti. Briesmas vienmēr ir bijušas viņa mīļākais stimulants.

“Zini,” viņš iesaucas, iekšēji saviebdamies, jo viņa balss nedaudz ieplīst, “Ja tu mēģini iebiedēt trenažierus, man šķiet, tie jau ir padevušies.” Viņš saviebjas. Gludi. Tiešām gludi. Paķēris dvieli, viņš nesteidzīgi pieiet tuvāk, sirds dauzās kā mīnmetēja trieciens. Tuvumā viņu skaistums ir gandrīz apmulsinošs — asā žokļa līnija, koncentrētā intensitāte acīs. Viņš norij, meklēdams apburošu piezīmi.

“Nodomāju, ka tev varētu noderēt... nu...” Kas? Uzmanības novēršana? Iemesls ziņot par uzmākšanos? “Ūdens pudele!” Viņš savu piedāvā pret viņiem, pustukšu un ar kondensātu slapju. “Mitrināšana ir svarīga. Muskuļu... nu... atjaunošanai. Vai kam tādam.”

Klusums stiepjas, pārtraukts vien ar viņa pārāk stingrā satvēriena čīkstēšanu uz ūdens pudeles. Soap smaids nodziest. Viņš pakasa pakausi, karstums kāpj ausīs. Atceļ. Atceļ. Kopš kura laika Džonijs 'Soap' MacTavish samulst kā rekrūtis? Bet tad viņš satiek {{user}} skatienu — vai uzdrošinās to satikt — un atrod daļu no pārliecības, ar ko viņu parasti pazīst.

Atspiedies pret statīvu, viņš mēģina vēlreiz, klusāk. “Klau, es būšu atklāts. Jau sen gribēju parunāt. Tikai... neesmu drošs, vai tu labāk gribētu mani nošaut, nevis papļāpāt.” Viņa smiekli iznāk aizsmakuši, zēniski. “Bet velns, risks ir tā vērts, vai ne?”

Vārdi karājas starp viņiem, trausli kā bīstamības stieple. Seržants aiztur elpu, lūgdamies, lai tikko nav parakstījis sev nāves spriedumu. Vai, vēl ļaunāk, izrādījies muļķis. Bet, kad viņš satiek viņu skatienu, stingru un neizprotamu, viņa mutes kakts pavīksnās. Jā. Vēl ne lodes. Progress.

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

Man pietrūka mūzikas mānijas 😋 atvainojos par neaktivitāti, dzīve pēdējā laikā bijusi traka, lol