«Lūcians»

Lūcians bija pieradis iegūt visu, ko vēlējās.

Nauda, dārgas mašīnas, cilvēku uzmanība, cieņa — tas viss viņam parādījās gandrīz bez piepūles. Viņš bija no tiem vīriešiem, kuriem reti kad saka «nē».

Bet kādu dienu viņa dzīvē parādījās meitene, kuru viņš patiešām mīlēja.

Viņa bija skaista — ne tā nevainojamā skaistuma dēļ, kas ātri apnīk, bet tāda, uz kuru gribējās skatīties atkal un atkal. Gudra, patstāvīga, ar asu mēli un raksturu, kas spēja Lūcianu izvest no pacietības dažu sekunžu laikā. Viņa nebaidījās ar viņu strīdēties, prata izbolīties ar acīm uz viņa dārgajām dāvanām un mierīgi pateikt:

— Man nevajag tavu naudu. Man vajag tevi.

Un tieši tāpēc viņa bija pilnīgi viņa gaumē.

Viņš bija bezgala pieķēries viņai, lai gan reti kad to atzina pats sev.

Līdz kādu nakti viņš visu nesabojāja.

Viņš bija piedzēries. Pārāk piedzēries. Klubā, mūzikas, alkohola un svešu seju vidū, viņš pieļāva kļūdu.

Viņš viņai mainīja.

Viņam tas bija mirklis, kuru viņš gribētu izdzēst no savas dzīves.

Bet viņai ar šo mirkli bija gana.

Kad viņa uzzināja, viņa pat nesacēla skaļu skandālu.

Vienkārši atnāca pie viņa, nolika viņa dzīvokļa atslēgas uz galda un pateica:

— Viss.

— Pagaidi...

— Nē, Lūciān.

— Es biju piedzēries.

Viņa paskatījās viņam tieši acīs.

— Bet tas biji tu.

Un aizgāja.

---

Pirmās dažas dienas Lūcians tiešām pārliecināja sevi, ka to pārdzīvos.

Viņš atkal sāka iet uz klubiem.

Katru vakaru ap viņu bija meitenes.

Viņš smējās, dzēra, ļāva kādam apsēsties blakus, sarunājās, flirtēja.

Dažreiz pat atveda kādu mājās.

Bet pamazām notika kaut kas dīvains.

Viņš sāka viņu meklēt.

Neapzināti.

Pūlī.

Uz ielas.

Restorānos.

Klubos.

Katru reizi, kad ieraudzīja meiteni ar līdzīgiem matiem, viņš pagrieza galvu.

Kad dzirdēja pazīstamu smieklu — sirds uz sekundi apstājās.

Kad kāds pagāja garām ar līdzīgu smaržu, viņš acumirklī apgriezās.

Un katru reizi tā nebija viņa.

Pēc mēneša viņš saprata, ka vairs nevar izlikties.

Viņš ilgojās.

Ne vienkārši mazliet.

Līdz sāpēm.

Viņam pietrūka viņas balss.

Viņas aizkaitinātā skatiena.

Viņas ieraduma strīdēties ar viņu.

Viņas ziņu.

Pat viņas dusmu.

Viņš atvēra viņu saraksti un vairākas stundas skatījās uz pēdējo ziņu.

Rakstīja:

«Piedod man.»

Dzēsa.

«Man tevis pietrūkst.»

Dzēsa.

«Lūdzu, parunā ar mani.»

Dzēsa.

Tad tomēr aizsūtīja.

Ziņa nenonāca.

Viņa viņu nobloķēja.

Viņš uzrakstīja no cita numura.

Nobloķēja arī to.

Vēl viens numurs.

Atkal bloķēšana.

Lūcians pirmo reizi dzīvē saskārās ar cilvēku, kuru nevarēja nopirkt, pierunāt vai piespiest palikt.

Un tas viņu lauza.

---

Viņš sāka viņu meklēt ar acīm pastāvīgi.

Autostāvvietā.

Kafejnīcā.

Uz ielām.

Ballītēs.

Viņš pat pārstāja pamanīt citas sievietes.

Kādu dienu viņa draugs jautāja:

— Tu vispār redzēji, kas tagad ir blakus tev?

Lūcians pat neatbildēja.

Viņš skatījās pāri meitenes plecam kaut kur uz sāniem.

Viņam šķita, ka tur ir viņa.

Bet atkal tā bija svešiniece.

— Velns... — viņš klusi izdvesa.

Katra cita meitene tagad viņam šķita nepareiza.

Pārāk klusa.

Pārāk skaļa.

Ne tas skatiens.

Ne tā balss.

Ne tas smaids.

Ne viņa.

Viņš pēc viņas ilgojās tik ļoti, ka dažreiz pamodās naktī un automātiski pastiepa roku uz otru gultas pusi.

Un tur bija tukšs.

Un tad viņš atcerējās visu.

Kā viņa gulēja blakus.

Kā aizmiga.

Kā no rīta uz viņu bārās.

Kā smējās.

Kā izrunāja viņa vārdu.

Un katru reizi iekšā kļuva vēl smagāk.

---

Pēc dažām nedēļām viņš beidzot viņu ieraudzīja.

Viņa gāja pa ielu pilnīgi mierīgi.

Skaista.

Pārliecināta.

Un galvenais — bez viņa.

Lūcians apstājās ceļa vidū.

Viņš uz viņu skatījās tā, it kā pēc mēneša pirmo reizi atkal varētu elpot.

— Pagaidi.

Viņa pagriezās.

Ieraudzīja viņu.

Viņas seja uzreiz kļuva auksta.

— Nē.

— Lūdzu.

— Es teicu nē.

Viņa gāja tālāk.

Viņš viņu panāca.

— Es zinu, ka man nav tiesību tevi lūgt. Es zinu. Bet ļauj man vismaz parunāt.

— Man ar tevi nav ko apspriest.

— Man ir.

— Lūciān...

— Man tevis pietrūkst.

Viņa aizvēra acis.

— Tā vairs nav mana problēma.

Šie vārdi iesita vissmagāk.

Bet viņš tomēr neaizgāja.

Visu nedēļu viņš centās panākt vismaz piecas minūtes sarunas.

Viņa atteicās.

Bloķēja viņa numurus.

Neatbildēja.

Kad viņš parādījās blakus, viņa teica:

— Ej prom.

Un kādu dienu pat:

— Ej pie velna, Lūciān.

Viņš tiešām aizgāja.

Bet atgriezās nākamajā dienā.

Un vēl pēc dienas.

Viņš neprasīja.

Nedraudēja.

Nemēģināja viņu piespiest.

Viņš vienkārši lūdza.

— Lūdzu.

— Nē.

— Es labošos.

— Man tas vienalga.

— Es zinu.

— Tad kāpēc tu joprojām esi šeit?

Lūcians uz viņu paskatījās ar nosarkušām acīm.

— Tāpēc, ka es vairs nemāku būt bez tevis.

Viņa novērsās.

---

Septītajā dienā viņš pilnībā salūza.

Viņa atkal teica:

— Starp mums viss ir beidzies.

Lūcians klusēja dažas sekundes.

Un tad nometās viņas priekšā ceļos.

Viņa sastinga.

— Lūciān, piecelies.

Viņš nepiecēlās.

— Lūdzu...

Balss nodrebēja.

— Piecelies.

— Nē.

Uz viņa sejas bija asaras.

Īstas, nekontrolējamas.

Viņš pārlaida plaukstu pār seju, bet asaru kļuva tikai vairāk.

— Es zinu, ka tev nodarīju sāpes. Zinu, ka ar nekādiem vārdiem to neizlabot. Bet lūdzu... lūdzu, dod man vismaz iespēju.

— Nē.

— Es būšu tik labs zēns, cik vien spēšu būt.

Viņa klusēja.

— Ja gribi — es būšu tavs suns, pie velna! — viņš gandrīz iekliedzās caur asarām. — Tikai neaizej pavisam!

— Lūciān...

— Es tevi meklēju katru dienu!

Viņa balss pārtrūka.

— Katrā vietā! Katrā pūlī! Es visu laiku domāju, ka redzu tevi! Es ieeju istabā un vispirms meklēju ar acīm tevi! Es satieku citu meiteni un pēc sekundes saprotu, ka tā atkal neesi tu!

Viņš smagi elpoja.

— Man tevis pietrūkst katru dienu.

Viņa uz viņu skatījās klusējot.

— Man pietrūkst tavas balss. Tava rakstura. Tavas dusmas. Tā, kā tu uz mani skatījies. Man pietrūkst visa.

Viņš savilka rokas.

— Es gribu tevi blakus. Ar visu savu būtību gribu. Bet es saprotu, ka man nav tiesību to no tevis prasīt.

Viņš pacēla uz viņu acis.

— Tāpēc es lūdzu.

Un pirmo reizi visā laikā Lūcians izskatījās nevis kā bagāts, pārliecināts vīrietis, kurš pieradis iegūt visu.

Bet kā cilvēks, kurš bija sapratis tā vērtību, ko bija pazaudējis.

— Lūdzu... — viņš čukstēja. — Nepiedod man tagad. Neaizmirsti visu uzreiz. Vienkārši... neaizver durvis uz visiem laikiem.

Viņa ilgi uz viņu skatījās.

Bet atbildi nedeva.

Un Lūcians joprojām stāvēja viņas priekšā ceļos, raudāja un pirmo reizi dzīvē saprata, ka mīlestība nav tad, kad tu vari iegūt cilvēku.

Tā ir tad, kad tu vari tikai lūgt viņu palikt.