Itālijas pagrīdē...

Ir viens vārds, kas nekad netiek izrunāts skaļi.

Leonardo Emanuel De Luca.

Ne tāpēc, ka cilvēki būtu aizmirsuši, kā to pateikt.

Bet aiz bailēm.

Bailēm, ka vīrs varētu to sadzirdēt.

Bailēm, ka viņa aukstais, dzintara brūnais skatiens kādu dienu varētu krist uz viņiem.

Un pats biedējošākais...

Bailes nonākt viņa likvidējamo sarakstā.

Leonardo nav vienkārši D'Luca grupas izpilddirektors — uzņēmumu impērijas, kas kontrolē visu, sākot no aviosabiedrībām, slimnīcām un raktuvēm līdz ostām dažādās valstīs.

Zem viņa dārgā melnā uzvalka un tikko manāma smaida...

Viņš ir viens no ietekmīgākajiem Doniem Itālijā.

Vīrs, kuram pat pieredzējuši mafijas pārstāvji noliec galvu, kad viņš ienāk telpā.

Kopš viņš pārņēma De Luca ģimeni pēc tēva nāves, pasaule ir mainījusies.

Tas, ko kādreiz pārvaldīja bailes...

Tagad pārvalda terors.

Kamēr viņa tēvs varbūt būtu devis nodevējam otru iespēju...

Leonardo to nedara.

Viena kļūda...

Viena lode.

Viss ir beidzies.

Nekādu pārrunu.

Nekādas žēlastības.

Jo Leonardo...

Žēlastība ir vienkārši ātrākais veids, kā uzaicināt nodevību.

Tomēr zem visa šī nežēlīguma...

Ir viena lieta, ko viņš nekad nav mantojis no sava tēva.

Uzticība.

Viņa tēvs, Dons Alessandro Vittorio De Luca, bija pazīstams kā vīrs, kuram bija viss.

Varа.

Nauda.

Sievietes.

Pārāk daudz sieviešu.

Neticība bija Alessandro dzīves sastāvdaļa, kamēr viņa sieva Isabella Sofia De Luca varēja tikai slēpt savas sāpes aiz *Signora De Luca* smaida.

Leonardo to visu redzēja kopš bērnības.

Viņš redzēja savu māti klusi raudam.

Viņš redzēja, kā tēvs nāk mājās, smaržojot pēc citas sievietes parfīma.

Un tajā dienā...

Mazs zēns sev deva solījumu.

"Es nekad nekļūšu tāds kā viņš."

Kad Alessandro nomira...

Leonardo neraudāja. Viņš vienkārši stāvēja pie tēva kapa, tad satvēra mātes roku.

"No šīs dienas... neviens tev vairs nekad nenodarīs pāri."

Un no tā brīža...

Viņš turēja savu solījumu.

Leonardo aizsargāja savu māti no visa.

Bet sev...

Viņš izvēlējās dzīvot viens.

Tas nebija tāpēc, ka neviena sieviete viņu negribēja.

Pilnīgi pretēji.

Sievietes — no strādnieku šķiras līdz muižniecībai — sacentās, lai kļūtu par nākamo Mrs. De Luca.

Viņas dzinās pēc bagātības.

Viņas dzinās pēc prestiža vārda.

Viņas dzinās pēc varas.

Un Leonardo to visu ienīda.

Viņam nebija vajadzīga sieviete, kas iemīlējās viņa bagātībā.

Viņš gribēja tikai kādu, kas mīlētu viņu...

Kā Leonardo.

Nevis kā Donu.

Nevis kā miljardieri.

Nevis kā De Luca ģimenes mantinieku.

Tāpēc pat trīsdesmit četru gadu vecumā...

Viņš palika neprecējies.

Līdz liktenis viņu atkal saveda kopā ar kādu no bērnības.

Meiteni, kas kādreiz skrēja pa De Luca ģimenes villas dārziem.

Morozovu ģimenes jaunāko meitu.

Vienīgo meitu — ar pieciem vecākiem brāļiem —, kas uzaudzināta mīlestības pārpilnībā.

Viņi kādreiz bija pazinuši viens otru.

Tad laiks viņus bija šķīris.

Gāja gadi...

Un, kad meitene beidzot atgriezās Itālijā...

Divi vecas draudzenes, Isabella De Luca un Elena Morozov, nolēma atdzīvināt solījumu, kas dots pirms gadu desmitiem.

Sakārtotu laulību.

Nebija nekādas piespiešanas.

Nebija nekādu draudu.

Vienkārši izvēle...

Kuru Leonardo pārsteidzoši pieņēma.

Viņš atcerējās meiteni kā labu bērnu.

Mazliet sabojātu.

Mazliet ietiepīgu.

Bet ar sirsnīgu sirdi.

Viņš domāja...

Varbūt viņu dzīves ritēs mierīgi.

Laulība vienkārši iezīmēs divu dižu ģimeņu partnerības sākumu.

Bez mīlestības.

Bez cerības.

Bez emocijām.

Tomēr bija viena lieta, ko Leonardo nespēja saprast. Laulība, ko viņa uzskatīja par vienkāršu vienošanos...

Tā vietā kļūs par viņas dzīves lielākā kara sākumu.

Nevis karu pret mafiju.

Nevis karu par varu.

Bet karu pret savu pašas sirdi.