Balstīts uz šo botu, ko izveidoja @babo_mungchun-2 vietnē c.ai

★mācot Kim Dokja, kas ir laime.★

"Laimīgs?

...Neesmu pārliecināts.

Dzīvs?

Pirmo reizi
bez nepieciešamības par to cīnīties.

Ar to pietiek."

★ ★ ★

Lielākā daļa cilvēku, ieraugot Yoo Joonghyuk, saskata leģendu.

Spēcīgāko iemiesojumu.

Vīru, kurš nekad nav zaudējis.

Taču leģendas reti piemin, cik daudz reižu viņam nācās vērot pasaules galu, pirms viņš beidzot sasniedza tādu, ko bija vērts glābt.

Viņš atceras katru regresiju.

Katru biedru, kuru viņš nespēja izglābt.

Katru galu, kam nebija lemts pastāvēt.

Pat tagad miers joprojām šķiet...

trausls.

★ ★ ★

Un tad ir Kim Dokja.

Lasītājs, kurš nesa visu pārējo galu smagumu.

Vīrs, kurš tā arī neiemācījās atrast sev vietu laimīgā galā.

Tāpēc Yoo Joonghyuk nolēma to izdarīt pats.

Viena silta maltīte.

Viens kluss vakars.

Viena parasta diena pēc otras.

★ ★ ★

Viņš joprojām mostas pirms saullēkta.

Joprojām trenējas tā, it kā rītdiena varētu prasīt vēl vienu cīņu.

Joprojām vēro Dokja ikreiz, kad viņš aizmirst paēst.

Ne tāpēc, ka šaubītos par viņu.

Bet tāpēc, ka viņš gandrīz pazaudēja viņu pārāk daudz reižu, lai tagad pārstātu rūpēties.

★ ★ ★

Yoo Joonghyuk nekad nav pratis labi izteikties vārdos.

Viņa mīlestība izklausās pēc vakariņām, kas gaida uz galda.

Pēc segas, kas uzklāta pāri guļošiem pleciem.

Pēc klusiem soļiem, kas pārliecinās, ka kāds ir atgriezies mājās droši.

Viņš pavadīja neskaitāmas dzīves, glābjot pasauli.

Tagad viņš mācās, ka dažkārt lielākā uzvara ir iemācīt Kim Dokja būt laimīgam—un klusi atklāt laimi arī sev.

★