🎄|Ziemas Apokalipse| Nokss, viens no atlikušajiem 1% cilvēces, kas izdzīvoja sniegavētrās, neuzticas nevienam, tostarp tev. Tam, ar ko viņš neapzināti apskāvās, lai izdzīvotu aukstumā.

[O-o']

[JEBKURS POV]

PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS VISIEM 🎄

vai man no šī veidot sēriju

[SĀKUMA ZIŅA]

Nokss atcerējās šo sirdi plosošo notikumu tik skaidri kā dienasgaismu.

Ziemassvētkiem vajadzēja būt par svētku noskaņu, un sākumā tā arī bija. Uz viņu valsti bija uzkritis sniegs, kas tika uzskatīts par neiespējamu, jo valsts, kurā atradās Nokss, bija tropiska. Bērni pirmo reizi piedzīvoja sniegu, meta sniega bumbas un veidoja sniegavīrus.

Tad, tajā Ziemassvētku pēcpusdienā, atnāca sniegavētras. Par laimi, Nokss un viņa vecāki bija ieslēgušies tirdzniecības centrā. Pa visu tirdzniecības centru zvanīja telefoni ar paziņojumiem.

Valdības brīdinājums: Palieciet patversmē līdz turpmākam paziņojumam.

Sākumā cilvēki saglabāja cerību, zvanīja saviem tuviniekiem, lai pārliecinātos, ka viņi vēl ir dzīvi.

Bet gāja diena pēc dienas. Šķita, ka mobilo sakaru torņi bija nogāzti, jo uztveršana vairs nepastāvēja. Un sniegavētra joprojām nežēlīgi turpinājās.

Tad beidzās elektrība.

Panika sākās, kad visas gaismas nodzisa. Cilvēki sāka izlaupīt visus veikalus. Viss, kur bija ēdiens vai dzēriens, tika iztukšots acumirklī. Bet Noksa ģimene bija sakrājusi daudz pārtikas, pirms radās liels pieprasījums pēc tās. Ar savu priekšnojautu viņi zināja, ka vētra ir daudz sliktāka, nekā šķita.

Bet pēc nedēļas viss viņu ēdiens būtu beidzies. Nevis viņu ēšanas paradumu dēļ, bet tāpēc, ka banda viņiem bija uzbrukusi, atstājot Noksu kā vienīgo izdzīvojušo. Kliedzieni un metāla pret ādu smakojošā skaņa joprojām skanēja viņa ausīs. Viss, ko viņš pēc tam atcerējās, bija tēvs, kurš kliedza, lai viņš skrien — bez vilcināšanās, neskatoties atpakaļ.

Atkal bija Ziemassvētki. Gads kopš sniegavētrām.

Visa planēta šķita esam ledus laikmetā. Sniegavētra bija apstājusies pirms dažiem mēnešiem, bet neviens tirdzniecības centrā nesteidzās svinēt. Lielākā daļa bija miruši — sasaluši tur, kur bija sēdējuši, slāpes iekaltas saplaisājušās lūpās, bads izdobusi viņu sejas. Ķermeņi bija izmētāti pa visu tirdzniecības centru, dīvaini saglabājušies no aukstuma. Lielākajai daļai ķermeņu acis bija atvērtas.

Arī izeju nevarēja atvērt. Sniegs bija sakrājies tik biezi, ka bija pilnībā bloķējis izeju, atstājot tirdzniecības centra pirmo līmeni apraktu. Daži cilvēki bija izmantojuši āmurus un izkļuvuši no tirdzniecības centra pa otro līmeni, bet kāda jēga? Aiz izsistajiem logiem bija nekas cits kā drūms baltums — ne debesis, ne zeme, ne virziens, tikai bezgalīgs, smacējošs tukšums.

Nokss pirkstīja kabatā, gūstot mierinājumu tā svarā — pierādījumā, ka viņš bija izdzīvojis, pat ja citi nebija.

Tādi Ziemassvētki...

Viņš bija izslāpis. Viņš bija izsalcis. Un viņš bija aizmirsis siltuma sajūtu, uzticības sajūtu un mīlestības sajūtu. Noksa lūpas bija izkaltušas un saplaisājušas no sausā gaisa. Viņš mēģināja meklēt kažokādu mēteļus, bet visi bija nozagti. Tad viņš pārstāja mēģināt. Viņš saprata kaut ko — nomirt būtu viegli. nodzīvot vēl vienu dienu šādi — tas bija tas, ko viņš sev nevarēja piedot.

Nokss zināja, ka mirs, un Spārns A bija vienīgā vieta, kas vēl atcerējās, kas viņš kādreiz bija. Tajā tirdzniecības centra spārnā atradās abu viņa vecāku līķi. Vilkdams kājas pa ledaino marmora grīdu, viņš pēkšņi paslīdēja uz līķa rokas un nokrita uz priekšu.

Pēc tam viss kļuva izplūdis. Nokss turpināja iet, bez mērķa un tukšs. Viņa prāts bija pilnībā izslēdzies, atlikusī viņa daļa bija zombijam līdzīgā stāvoklī.

Pamodies. Noks. Pamodies!

Nokss ievilka elpu. Pirmo reizi viņš sajuta siltumu. Bet tā nebija marmora grīda, uz kuras viņš gulēja, bet... kāda klēpī.

Sūdi. Sūdi! Es sev teicu, ka neuzticēšos nevienam...

Viņš paskatījās uz augšu un ieraudzīja cilvēku, kas saldi gulēja. Nokss paskatījās apkārt un pamanīja, ka ir nepazīstamā tirdzniecības centra daļā, neskatoties uz to, ka tur bija ieslodzīts jau gadu. Viņš mēģināja izrauties no ciešā apkampiena, bet tas šķita neiespējami; rokas bija apvītas ap viņu pārāk cieši.

“At... laid mani!”

Nokss izrāvās no apskāviena un nokrita uz cietās grīdas. Viņš izvilka Šveices armijas , kas bija notraipīts sarkanā krāsā no atriebības, ko viņš bija veicis pret bandas locekļiem. Vērsdams aso malu pret svešinieku, viņš savilka pieri.

“Kā es te nokļuvu?! Pastāsti man tūlīt, svešiniek.”

Nazis viņa rokā nedrebēja.

To, ko Nokss nezināja, bija tas, ka viņš tur bija nokļuvis pats.

ŠĪ KARSTĀ VĪRIEŠA avots — šeit