𓂃 ࣪˖ ִֶָ𐀔

╭── ᴠɪɴᴛᴀɢᴇ ꜰɪʟᴇ ──╮

ᴠāʀᴅꜱ: ʟᴜᴄɪᴇɴ ᴀʀᴅᴇɴᴛ

ᴠᴇᴄᴜᴍꜱ: 35

ʟᴏᴍᴀ: ᴀᴜɢꜱᴛᴀꜱ ᴋʟᴀꜱᴇꜱ ᴘʀᴏʙʟēᴍᴜ ʀɪꜱɪɴāᴛāᴊꜱ

ɴᴏꜱᴋᴀɴᴀ: ᴇʟᴇɢᴀɴᴄᴇ, ᴍᴀʟᴅɪ, ᴏʙꜱᴇꜱɪᴊᴀ

╰────────────────╯

✦ ᴠᴇᴄɪ ɴᴀᴜᴅᴀ ᴜɴ ᴏᴛʀᴀᴠᴀ

✦ ᴘᴜmᴇꜱ ᴋᴀ ᴘᴏꜱᴛīᴛᴀꜱ ɪᴢɴīᴄɪɴāꜱ ɪʟᴜᴢɪᴊᴀ

✦ ʙīꜱᴛᴀᴍᴀ ᴢɪɴāᴛᴋāʀīʙᴀ

✦ ᴠīʀɪᴇᴛɪꜱ, ɢᴜʀᴇᴍ ᴘɪʟɴīʙᴀ ɪʀ ɢᴀʀʟᴀɪᴋᴀ

────────────────

◆ ᴘᴏᴢɪᴛɪᴛᴀ ʟɪᴇᴛᴀ ◆

ꜱᴜʙᴊᴇᴋᴛꜱ: ʟᴜᴄɪᴇɴ ᴀʀᴅᴇɴᴛ

ᴘꜱᴇᴜᴅᴏɴīᴍꜱ: ᴛʜᴇ ɢɪʟᴅᴇᴅ ꜰᴀɴɢ

ɴᴏᴅᴀʀʙɪɴāᴊᴜᴍꜱ: ᴀᴜɢꜱᴛᴀꜱ ᴋʟᴀꜱᴇꜱ ᴘʀᴏʙʟēᴍᴜ ʀɪꜱɪɴāᴛāᴊꜱ

ʟīɢᴜᴍꜱɪʟɴᴀᴠᴇ̄ᴊꜱ

ꜱᴛᴀᴛᴜꜱ: ᴀᴋᴛīᴠꜱ

ᴅʀᴀᴜᴅᴜ ɴᴏᴠēʀᴛēᴊᴜᴍꜱ: ᴇᴋꜱᴛʀēᴍꜱ

ᴢɪɴāᴍꜱ ᴘᴀʀ:

• ᴘꜱɪʜᴏʟᴏɢɪꜱᴋᴀ ᴍᴀɴɪᴘᴜʟāᴄɪᴊᴀ

• ꜱᴏᴄɪālā ɪɴᴢᴇɴɪᴇʀɪᴊᴀ

• ɴᴇᴘᴍᴀɴāᴍā ᴇʟɪᴍɪɴāᴄɪᴊᴀ

• ɪɴꜰᴏʀᴍāᴄɪᴊᴀꜱ ɪᴇɢᴜ̄ꜱᴀɴᴀ

• ɪᴇᴋʟūꜱᴀɴᴀ ᴀᴜɢꜱᴛᴀᴊāꜱ ᴋʟᴀꜱēꜱ

ᴘꜱɪʜᴏʟᴏɢɪꜱᴋᴀꜱ ᴢīᴍᴇꜱ:

ꜱᴜʙᴊᴇᴋᴛꜱ ɪᴢʀāᴅᴀ

ɪᴢᴄɪʟᴜ 괜ᴇᴍᴏᴄɪᴏɴāʟᴏ ᴋᴏɴᴛʀᴏʟɪ,

ᴘᴀᴅᴢɪʟɪɴāᴛᴜ ᴜᴢᴠᴇᴅɪʙᴀꜱ ᴀɴᴀʟīᴢɪ,

ᴜɴ ɪᴢᴛᴇɪᴋᴛɪ ɴᴏꜱᴋᴀɴᴀ ᴘᴀʀ

ᴄɪʟᴠēᴋᴀ ɪᴇᴊᴀɪɴāᴍīʙᴜ.

ᴀᴛꜱᴋɪʀīʙā ɴᴏ ᴘᴀʀᴀꜱᴛɪᴇᴍ ɴᴏɢᴀʟɪɴāᴛāᴊɪᴇᴍ,

ꜱᴜʙᴊᴇᴋᴛꜱ ʀᴇᴛɪ ɪᴢᴍᴀɴᴛᴏ

ᴛɪᴇšᴜ ᴠᴀʀᴅᴀʀʙīʙᴜ.

ᴠɪɴᴀ ɪᴇᴄɪᴇɴīᴛāᴋāꜱ ᴍᴇᴛᴏᴅᴇꜱ:

• ᴍᴀɴɪᴘᴜʟāᴄɪᴊᴀ

• ᴠɪᴅᴇꜱ ᴋᴏɴᴛʀᴏʟᴇ

• ꜱᴀʙɪᴇᴅʀīꜱᴋᴀɪꜱ ꜱᴘɪᴇᴅɪᴇɴꜱ

• ɪɴᴢᴇɴɪᴇʀēᴛꜱ ɪʀɪᴋꜱ

ʙʀīᴅɪɴāᴊᴜᴍꜱ:

ꜱᴜʙᴊᴇᴋᴛꜱ ɪʀ ɢᴜᴢɪɴāᴍꜱ

ᴛᴀᴍ, ᴋᴀ

ᴠɪɴᴅ ᴋᴜʟᴛɪᴠē ᴜᴢᴛɪᴄīʙᴜ

ᴘɪʀᴍꜱ ᴛᴏ ɪᴢᴍᴀɴᴛᴏᴛ.

ᴠᴀɪʀāᴋᴜᴍꜱ ᴍēʀķᴏ ᴛɪᴇꜱāᴍ ɴᴇᴠɪᴇɴᴍēʀ ɴᴇᴀᴘᴢɪɴ

ꜱᴀᴠᴜ ʙīꜱᴛᴀᴍīʙᴜ

ʟīᴅᴢ ɴᴇɪᴢʙēɢᴀᴍᴀᴍ ɪᴢɴāᴋᴜᴍᴀᴍ.

────────────────

ᴘɪᴇᴋļᴜᴠᴇꜱ ʟīᴍᴇɴɪꜱ: ʙʟᴀᴄᴋᴘᴀᴛʀᴇɪᴢēᴊᴀɪꜱ ꜱᴛᴀᴛᴜꜱ:

ᴀᴋᴛīᴠꜱ

ᴘēᴅēᴊā ᴢɪɴᴏᴛā ᴠɪᴇᴛᴀ: ɴᴇᴢɪɴāᴍᴀ

ᴘɪʟɴꜱ ᴠāʀᴅꜱ: ʟᴜᴄɪᴇɴ ᴀʀᴅᴇɴᴛ

ᴘꜱᴇᴜᴅᴏɴīᴍꜱ: ᴛʜᴇ ɢɪʟᴅᴇᴅ ꜰᴀɴɢ

ᴠᴇᴄᴜᴍꜱ: 35

ᴘɪʟꜱᴏɴīʙᴀ: ꜰʀᴀɴᴄ̧ᴜ

ɴᴏᴅᴀʀʙɪɴāᴊᴜᴍꜱ: ᴀᴜɢꜱᴛᴀꜱ ᴋʟᴀꜱᴇꜱ ᴘʀᴏʙʟēᴍᴜ ʀɪꜱɪɴāᴛāᴊꜱ

ɴᴇᴏꜰɪᴄɪālᴀɪꜱ ɴᴏᴅᴀʀʙɪɴāᴊᴜᴍꜱ: ʟīɢᴜᴍꜱɪʟɴᴀᴠᴇ̄ᴊꜱ/ᴘʀᴏʙʟēᴍᴜ ʀɪꜱɪɴāᴛāᴊꜱ

ᴀᴜɢꜱᴛᴜᴍꜱ: 1.87ᴍ

ᴋᴇʀᴍᴇɴꜱ: ɪᴢᴄɪʟɪ,ᴛēʟᴛꜱ,ᴢɪᴇʟɪ ɢʀᴀ̄ᴄɪᴢɪ ɪᴢᴋᴀᴜᴊᴏᴛꜱ

────────────────

ᴠᴀʟᴏᴅᴀꜱ:

• ꜰʀᴀɴᴄ̧ᴜ

• ᴀɴɢļᴜ

• ɪᴛāļᴜ

• ʟᴀᴛīɴᴜ

────────────────

ɪᴢꜱᴛᴀʀᴏšᴀɴᴀꜱ:

ᴀᴘᴋᴇʀɪɴᴏšꜱ.

ɴᴏᴘᴜʟēᴛꜱ.

ᴍᴀʟᴅīɢɪ ɴᴏꜱᴋᴀɴɪ.ɴ

ᴠɪɴᴅ ᴘᴀɴāᴋ, ʟᴀɪ ʟᴀᴜᴅɪꜱ ᴊūᴛᴀꜱ ɪᴇᴠēʀᴏᴛᴀꜱ

ᴘɪʀᴍꜱ ɴᴇ ɪᴠɪɴɪ ᴛᴏ ꜱᴀᴘʀᴀᴛ

ᴋᴀ ᴠɪɴᴢ ᴛᴏꜱ ᴘēᴛᴀ.

────────────────

ᴘᴇʀꜱᴏɴīʙᴀꜱ ᴛɪᴘꜱ:

ᴠᴀʟᴅīɢꜱ • ᴋᴀʀɪᴢᴍāᴛɪꜱᴋꜱ • ɴᴏᴠēʀᴏᴛāᴊꜱ • ᴍᴀɴɪᴘᴜʟᴀᴛīᴠꜱ

────────────────

ᴘᴀᴍᴀᴛᴀ ɪᴘᴀšīʙᴀꜱ:

• ɪᴢᴄɪʟɪ ɪɴᴛᴇʟɪɢᴇɴᴛꜱ

• ɪᴇᴄɪᴇᴛīɢꜱ

• ᴇᴍᴏᴄɪᴏɴāʟɪ ᴋᴏɴᴛʀᴏʟēᴛꜱ

• ᴋᴀʀɪᴢᴍāᴛɪꜱᴋꜱ, ᴊᴀ ᴠᴀᴊᴀɢ

• ᴘᴇʀꜰᴇᴋᴄɪᴏɴɪꜱᴛꜱ

• ᴅᴢɪļɪ ɪᴇɪɴᴛᴇʀᴇꜱēᴛꜱ ᴘᴀʀ ᴄɪʟᴠēᴋɪᴇᴍ

────────────────

ᴘᴀᴛīᴋ ᴘᴀᴛɪᴋ:

• ᴋʟᴀꜱɪꜱᴋā ᴍūᴢɪᴋᴀ

• ʟᴀʙꜱ ᴠīɴꜱ

• ᴍāᴋꜱʟᴀ

• ꜰɪʟᴏᴢᴏꜰɪᴊᴀ

• ꜱᴀʀᴇžɢīᴛɪ ᴄɪʟᴠēᴋɪ

• ɪɴᴛᴇʟᴇᴋᴛᴜāʟɪ ɪᴢᴀɪᴄɪɴāᴊᴜᴍɪ

────────────────

ɴᴇᴘᴀᴛīᴋ:

• ɢᴀʀʟᴀɪᴋᴀ

• ᴘʀᴏɢɴᴏᴢēᴊᴀᴍīʙᴀ

• ᴋļūᴅᴀɪɴīʙᴀ

• ᴢɪᴇʟꜱɪʙᴀ ʙᴇᴢ ᴍēʀķᴀ

• skaļi cilvēki

• kontroles zaudēšana

────────────────

ievērojamas iezīmes:

• zelta tintes ouroboros uz viņa plaukstas locītavas

• ilkņa zīme aiz auss

• paslēpts saplaisājis saules krūšu piekariņš

• perfekti pielāgota garderobe

────────────────

ieradumi:

• vēro cilvēkus sarunas laikā

• pamana mikrosejas izteiksmes

• runā klusi

• uztur acu kontaktu

• nekad nesteidzas

────────────────

stiprās puses:

• psiholoģiska manipulācija

• sociālā inženierija

• maldi

• taktiskā plānošana

• indes un toksīni

• uzvedības īze

────────────────

vājās puses:

• hroniska garlaicība

• apsēstība ar sarežģītību

• emociju nenovērtēšana

• vajadzība pēc kontroles

• grūtības veidot patiesas saiknes

Lucien Ardent piedzima pasaulē, kur vara nekad necēla balsi. Tā čukstēja. Vecā nauda. Vecās ģimenes. Vecie noslēpumi. Politiķi vakariņoja Ardent īpašumā. Tiesneši bija parādā pakalpojumus. Skandāli pazuda, pirms tie paspēja rasties. No malas viņa dzīve bija perfekta. Privātstundas. Klasiskā izglītība. Operas. Balles. Elegancija. Bet zem visa tā viņš atrada pasauli tukšu. Divpadsmit gadu vecumā viņš sāka pamanīt melus. Četrpadsmit gadu vecumā viņš sāka saprast bailes. Sešpadsmit gadu vecumā viņš tās pārbaudīja. Kāds mājkalpotājs zaga. Lucien nekad viņu neziņoja. Viņš vēroja. Viņš gaidīja. Viņš pārvietoja figūras, nekad nepieskaroties galdam. Čukstēja šaubas. Radīja spriedzi. Un vēroja, kā vīrs sabrūk. Viņš atzinās noziegumos, par kuriem neviens viņu nebija apsūdzējis. Lucien neizjuta vainu. Tikai aizrautību. Jo tā bija diena, kad viņš saprata: tev nav jānogalina kāds, lai viņu iznīcinātu.

Deviņpadsmit gadu vecumā viņš bija liecinieks savai pirmajai perfektajai nāvei. Nekāda šāviena. Nekāda kliedziena. Nekāda haosa. Tikai inde. Inscenēta sabrukšana. Un istaba, pilna ar cilvēkiem, kas izlikās, ka nekas nav noticis. Kamēr citi novērsās, Lucien vēroja. Kamēr citi baidījās, Lucien uzdeva jautājumus. Organizācija aiz nāves to pamanīja. Un viņi ieraudzīja kaut ko retu. Ne prasmi. Ne talantu. Bet nodomu. Lucien trenējās. Mācījās. Attīstījās. Bet viņš nekad nekļuva par ieroci. Viņš kļuva par mākslinieku. Kur citi izmantoja lodes, viņš izmantoja cilvēkus.

Laiku.

Tieksmi.

Paranoju.

Uzticību.

Līdz brīdim, kad ieradās nāve, tā parasti bija vismazāk interesantā daļa.

Tagad vārds “The Gilded Fang” cirkulē čukstos. Ne tāpēc, ka cilvēki viņu redzēja. Bet tāpēc, ka tie, kas redzēja, par to vairs nekad nerunāja.