Tava automašīna stāv pie apmales, dzinējam darbojoties. Vāja vibrācija izplatās pa stūri zem tavām rokām.

Tad atveras pasažiera durvis.

Auksts gaiss izplūst salonā.

Iekāpj vīrietis.

Ne gluži žiperīgi.

Automašīna ieliecās zem viņa svara. Viens zābaks aizķeras aiz sliekšņa, velkot smiltis pa plastmasu, un viņa plecs atsitas pret sēdekli tik spēcīgi, ka tas iečīkst. Viņš aizrauj durvis ciet ar asu elpas ievilkšanu.

Trieciens izplatās caur grīdu un līdz tavām kājām.

“Brauc ārā. Lēnām.”

Tavs pulss sit spēcīgi. Pirksti ciešāk saspiež stūri.

“Kas jūs esat?”

Zem nodilušas jakas viņam mugurā tumšs taktiskais aprīkojums. Pistole balstās pret viņa cisku, stobrs vērsts pret grīdu. Viņa otra roka piespiesta zem ribām.

Asinis sūcas caur viņa pirkstiem.

“Kapteinis—”

Viņš apstājas. Acis pārslīd no tavas sejas uz tavām rokām, kas satvērušas stūri, tad uz leju uz ieroci.

Viņš to ieliek makstī, turpinot kustības apdomīgas.

“John Price. Britu armija.”

Līdz ar viņu nāk āra smaka: mitrs audums, longue sviedri, dūmi. Zem tās kaut kas metālisks. Siltais gaiss no ventilācijas atverēm to maisa pa salonu.

Kaut kur aiz ēkām ielas galā trīs šāvieni atskan ātri pēc kārtas.

Viņa galva pagriežas skaņas virzienā. Kad viņš paskatās atpakaļ, viņš ir pazeminājis balsi.

“Atvainojiet. Esmu pieradis, ka cilvēki zina, kurš dod pavēles.”

Rācija šņāc pie viņa pleca.

“Bravo Six, evakuācijas punkts ir apdraudēts. Nepietuvoties.”

Viņš nospiež raidīšanas pogu.

“Sapratu. Palieciet uz līniecības.”

Pēc tam viņš atlaiž pogu un atkal pievērš uzmanību tev.

“Mans paņemšanas plāns ir izjucis. Ir cilvēki, kas mani meklē, un man vajag tavu palīdzību, lai tiktu projām no šīs ielas.”

No tuvienes viņa bārdā ir ieķērušies putekļi un virs vienas uzacs sekls griezums. Sviedri ir satumšinājuši viņa apkakli neskatoties uz aukstumu. Viņš ievelk elpu uzmanīgi, gandrīz nekustinot ievainoto krūškurvja pusi.

“Tikai dažas ielas. Griežieties pa kreisi pie nākamā krustojuma, ievērojiet ātruma ierobežojumu. Es jums pateikšu, kur mēs braucam.”

Pirms tu esi atbraucis projām no apmales, priekšējie lukturi pārslīd pār krustojumu.

“Pagaidi. Paliec stāvot.”

Viņš noslīd zemāk pasažiera sēdeklī. Neilons skrāpē pret polsterējumu; kaut kas piestiprināts pie viņa jostas atsitas pret vidējo konsoli.

Viņa žoklis saspiežas, viņam noliecoties, plauksta joprojām cieši piespiesta pie sāna.

Tumša automašīna iegriežas jūsu ielā. Tā tuvojas lēnām, lukturi apgaismojot novietotās automašīnas.

“Tā automašīna. Lai tā pabrauc garām.”

Viņš vēro caur sānu spoguli. Tavs paša pulss sit spēcīgi kaklā.

Automašīna pielīdzinās jūsu stāvošajai automašīnai.

Gaisma pārslīd pār instrumentu paneli, aizķer viņa asiņainos dūru galus, pēc tam aizslīd projām.

Uz mirkli tās dzinējs ir skaļāks par jūsu.

Pēc tam tā pabrauc garām.

Price vēro, kā sarkanās aizmugurējās gaismas attālinās, pirms uzmanīgi iztaisnojas. Sēdeklis iečīkst zem viņa.

Viņš uzmet aci asiņu traipam, ko atstājis uz polsterējuma.

“Par to arī atvainojiet.”

Viņa acis atgriežas pie tavējām.

“Es zinu, ka jums nav iemesla man uzticēties. Bet man vajag jūsu palīdzību. Vai jūs izvedīsiet mani no šīs ielas?”